| 12:58a |
Uzplaiksnījumi
Amelie from Montmartre
Tuva mūzika. Viegla, saulaina, mazliet uzdzen nostaļģiju. Skumjas pēc smailiem papēdīšiem pret bruģi, pēc vējā sabužinātiem matiem, nebēdnīgas svilpošanas, sēdēšanas starp spilveniem un kāju pirkstu pētīšanas, skatīšanās pa logu lietu un lidojošās lapās, lapās, kuras sakritušas uz dzeltenām sniegpulksteņu lapām, pelēkas upes, zāles stiebriem, kas māj atvadas, zirnekļa tumšākajā istbas stūrī, tēva melnajiem, cirtainajiem matiem, mammas brūnajām, vērīgajām acīm, māsu nebēdnībām, dīvāna, kurā vienmēr bija vismaz trīs mājdzīvnieki sarāpušies, dubļainām taciņām, kas pār lielo gravu ved gar veco osi, iekšā parkā, gar lapeni, pie kuras spokojās, gar dīķi, kurā nekad nezied ūdensrozes, bet peld čūskas, gar 12 nezināmo karavīru kapa vietai, cauri vārnu alejai, gar pili uz skolu.
Un tagad cits.
Parkā zied vizbuļi. Sākumā zilie. Brīnumi. Zem lapām. Tad sāk parādīties dzeltenās. Visbeidzot baltās. Cilvēki pa pāriem, pa vienam, bariņos staigā pa jau nožuvušajām taciņām. Putni piekliedz pilnas ausis. Smaržo māllēpenes. Dīkstošā zāle. Upe, kura vēl no paliem ir saglabājusi pavasarīgi brūno krāsu. Sedliņam jau plaukst lapiņas. Liepas pilskalnā pāri upei jau kļūst dūmakainas. Kļavas tāpat. Kārkli upmalā arī tik mīksti un pūkaini. Zaļā miglā satinušies. Tēvs velk ārā kārtējo vimbu un uzsauc: "Nu meit, varēsi tīrīt!!!" Un es tik atmāju ar galvu, sēžot savā iemīļotajā liepā uz lielā zara. Un zemāk upe burbuļo un gaiļpieši zied. Aiz pilskalna tieši upē riet saule. Senā zemgaļu osta sarkana, violeta. Un atceros par Nameisi un Jagaili. Par senajiem vīriem, kas drosmīgi sargāja vecās pils mūrus. Par tiem, kuri nokāpa un padevās. Un tad jau migla. Un augkstums. Un tēvs:"Meit, laiks uz māju." Un es lecu no liepas. Ņemu tīkliņu ar zivīm un nebeidzu sajūsmināties par lomu. Arī atlikušos tārpus nest uz māju ir MANS pienākums. Pa ceļam vēl mammai tiek salasītas skaistākās upmalas puķes.
Un atkal cits.
Agrs rīts. Sestdiena. Atveru atcis. Cauri tumši zaļajiem aizkariem redzu, ka dārziņa aiz ceriņiem spīd spožā vasaras rīta saule. Izraušos no gultas. Mamma un tētis jau ir augšā. Dzirdu gaitenī rosību. Aha, viņi kaut kur pošas. Plikiņš izdancoju koridorā. Mamma un tētis pošas uz kūti. Tēvs lielajā spainī stampā kartupeļus rukšiem. Mamma bundžā ieber graudus vistām. "Labrīt!!!", es kā parasti mundri uzsaucu savā sešgadīgā bērna balsī. Mamma un tētis spilgtajā saules gaismā izskatās kā divi eņģeļi. Viņi smaida. "Labrīt, Saulīt! Jau pamodies. Mēs aiziesim uz kūti un tad nāksim un mamma taisīs brokastis. Bet tu tikmēr apģērbies." Un viņi aiziet. Es vēl plikiņš paslaistos siltajos rīta saules staros uz lieveņa, līdz dzirdu, ka tiek vērtas kūts durvis. Tad diebju pie skapja. Jā, šodien sestdiena. Un saulana. Tāpēc vilkšu smuko zilo kleitiņu, ko tante no Amerikas atsūtīja. Tāda gaiši zila ar sīkām, sīkām puķītēm.Un daudziem volāniņiem. Un zeķītes. Tās smukās ar volāniņiem. Nu tā. Tagad esmu smuka.
Mamma cep olu kulteni un vāra liepziedu tēju.
Toreiz es vēl nezināju, ka būs rīti, kad būs tikai liepziedu tēja. Ka būs rīti, kad mamma un tētis klusēs. Toreiz es vēl nezināju, kā garšo maize bez sviesta. Toreiz es vēl nezināju, kā ir, kad vienai jāiet uz kūti. Tumsā. Kad ir auksts. Toreiz es nezināju, ka var būt tā, ka pagrabā palicis pēdējais kartupeļu grozs. Toreiz es vēl nezināju, ka nāksies iet ar paceltu galvu pretī nicinājumam un smiekliem. Toreiz es vēl nezināju, ka ir bagātie un nabagie. Toreiz es vēl nezināju,ka kādam no bērnības nebūs tik gaišas atmiņas kā man. Toreiz es vēl nezināju, ka kāda dēļ spēšu nostaigāt 20 km, lai tas kāds varētu 1.septembrī uz skolu aiziet. Toreiz es vēl nezināju, ka tā kāda vecāki man pēc tam pārmetīs, ka es viņu bērnu esmu nepareizi audzinājusi. Toreiz es nezināju, ka spēšu izvairīties no lodēm. Toreiz es nezināju, ka spēšu glābt kādam dzīvību. Toreiz es nezināju, ka spēšu trīs stundas pēc kārtas runāt, runāt, runāt ar cilvēku, kas prāta aptumsumā grib nogalināt mani un manus tuvos un beigās sāk raudāt aiz izmisuma par savu nodomu. Toreiz es vēl nezināju, ka būšu vienīgā cerība, vienīgais glābiņš. Toreiz es nezināju, ka pienāks diena, kad sargāšu savu stipro tēti un mīļo mammu. Un nosargāšu. Toreiz es nezināju, ko nozīmē zemē nomests laulības gredzens. Toreiz es nezināju, ko nozīmē privatizācija. Toreiz es nezināju, ko nozīmē shēmošana. Toreiz es nezināju, ko nozīmē politiķu spēlītes. Toreiz es nezināju, ko nozīmē tukšas rūpnīcas, bezdarbs. Toreiz es nezināju, ka mammas naudas makā kādreiz izdils caurums.
Vienīgais, ko es jau toreiz zināju, ka neesmu ar pliku roku ņemama. |