| |
[Apr. 18th, 2012|04:07 pm] |
|
Es neko nesaprotu no japāņu hierarhijas sistēmas. mana nodaļas vadītāja ir nikna kā pūķis, jo es neatnācu runāt ar viņu viena pati, bet kopā ar Tamiko (kas ir mūsu tulce un aprūpētāja), turklāt bez viņas ziņas izmantoju skaneri (ko man ierādīja viens no kursabiedriem). Par to viņa paziņo nevis Tamiko, bet gan viņas kolēģim, kas skaitās augstākstāvošs, jo strādā pilnu darba slodzi. Kolēģis savukārt angliski nerunā, tāpēc viņš šo ziņu nodod Tamiko, kura savukārt - man. Tāpēc tagad man jātiekas ar profesori vienai, lai izlīdzinātu saspringto situāciju. Viņas meila man nav, un Tamiko man nedrīkst dot, jo tad profesore dusmosies. Tā nu es staigāju turpu šurpu gar viņas kabinetu, lai noķertu mirkli, kad viņa tur būs. Tikmēr es nevaru piedalīties nodarbībās, jo Tamiko man nedrīkst palīdzēt. Dienaskārtību man sastādīs pati nesatiekamā profesore. Šodien viņu beidzot noķēru. Profesorei nebija man laika, bet vismaz mums rīt no rīta ir tikšanās. Un par divām no nodarbībām profesore man caur ķēdīti kolēģis-Tamiko paziņoja, ka tajās piedalīties nevaru. Jo redz, bez tulka būs pārāk sarežģīti. Tamiko saka, tas tāpēc, ka tās nodarbības pasniedz vieslektori, un kur nu viņiem tādu apgrūtinājumu kā neprašu eiropietīti. Printeris arī nestrādā. Šodien atkal papinkšķēju. |
|
|
| |
[Apr. 16th, 2012|04:06 pm] |
Nedēļas nogalē bijām Kioto, kur es iztērēju visu savu pēdējo naudu, un tagad nāksies atlikušās divas nedēļas līdz naudiņai ēst rīsus ar sojas mērci. Taču Kioto brauciens bija tā vērts.
Sešos no rīta izvēlāmies no mājām, visu četras stundas ilgo ceļu lija lietus, taču ainavas pa logu pavērās fantastiskas - ar teju vai mākoņiem degungalā un miglā tīties kalniem pie horizonta līnijas.
Kioto mūs sagaidīja Margo un Fionas draugi no Braitonas Universitātes - trīs puiši, kuri patlaban ceļo pa Japānu. Pastaigājām pa pilsētu, apskatījām pāris tempļus, kopā ar japāņu jauniešiem pasēdējām parkā zem ķiršu ziediem ar alus bundžiņām rokās, paēdām superlieliskas vakariņas un sākām domāt, kur pārlaist nakti, jo visi hosteļi bija aizņemti. mums bija divi varianti - manga cafe vai karaoke. palikām pie karaokes, kur dzērām supervājus kokteiļus līdz rīta gaismai un aurojām pilnā kaklā. es aizmigu kafejnīcā pie rīta kafijas ar seju uz galda in real japanese style (viņi visur guļ uz galdiem), pēc tam uz soliņa, vilcienā, uz kāpnēm pie tempļa un pirtī. pirts kalnos pie Kioto bija fantastiska. mēs, meitenes, atdalījāmies no puišiem un kailas mērcējāmies karstā avota ūdenī, no kura pavērās skats uz apkārtnes kalniem. viss vainagojās ar skrējienu cauri Kioto stacijai, lai pēdējā mirklī paspētu uz autobusu. tik salds miegs kā vakarnakt man sen nebija bijis. |
|
|
| |
[Apr. 13th, 2012|11:39 am] |
laikam neviens šeit nelieto vidējā formāta filmu. neviens neko nezina, neviens neko nevar paskaidrot. plus valodas barjera. pēc divu stundu cīņas ar skaneri, atmetu ar roku. un visas programmas ir japāniski, protams. beigu beigās fotostudijas stūrī atradu noputējušu skaneri, kas derētu, bet diemžēl bija pieslēgts pie mūžveca kompja ekrāna (kamēr visur citur ekrāni ir pat ļoti ok). pirmdien nesīšu savu laptopu un turpināšu mocīties. un tad vēl mana pasniedzēja nezināmu iemeslu dēļ saskaitās uz mani, ka bez viņas ziņas aizgāju uz fotostudiju. es neko nesaprotu.
pēc tam trīs stundas sēdēju animācijas nodarbībā, kas arī, protams, bija japāniski. vismaz ar tās pasniedzēju atradām daudzmaz kopīgu valodu. vāciski. šis noteikti būs vislēnākais iespējamais veids, kā apgūt adobe flash.
vienu brīdi gribējās atmest visam ar roku un papinkšķēt mazliet.
tāda nu bija mana pirmā universitātes diena.
ķiršu ziedlapiņas lido pa gaisu. |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2012|03:57 am] |
Margo pēc nedēļas atrada savā istabā drēbju skapi. hi hi.
Japānas bīdāmās durvis. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|11:19 am] |
Visu dienu līst lietus bez pārtraukuma un atnācu mājās slapjām kājām. Internets atkal nedarbojas, tāpēc nākas sēdēt Margo istabā un zagt nez no kurienes, jo Margo istaba un tualete ir vienīgā vieta, kur var zagt. Turklāt tik un tā draņķīgi darbojas. Populārākais teiciens tūlīt aiz "nice" mums ir "I don't understand", un ne tikai par valodu. Man ir jāraksta eseja Braitonai, ko nenormāli negribas darīt. Grūti saņemties, un pat, kad saņemos, viss notiek gliemežātrumā.
Augļi un dārzeņi ir ļoti dārgi, bet tofu maksā santīmus. Bail saslimt no vitamīnu trūkuma, tā jau esmu zaudējusi vairākus kilo svara dažās dienās. man šķiet. vai arī drēbes kļuvušas platākas. Japāņi guļ uz galdiem bibliotēkā. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|05:20 am] |
|
Kafija, ko nopirku supermārketā, ir tik vāja, ka tikpat labi no rītiem es varētu dzert siltu pienu. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|05:09 am] |
|
Lietus šeit šķiet mūžīgs. |
|
|
| |
[Apr. 10th, 2012|01:44 pm] |
Visi ārzemnieki, ko līdz šim esmu sastapusi Japānā, ir dīvaini. Ieskaitot dāņu gleznotāju, kas šodien universitātē runāja par saviem darbiem un ir apsēsts ar kāju pēdām un glezno govis kā metamos kauliņus visādās psihadēliskās krāsās. Turklāt draņķīgi. Japāņi arī ir dīvaini, bet vismaz jauki.
Vēl šodiem apciemojām jogas pasniedzēju, kurš lika mums novilkt visas rotas un brilles, jo metālu, izņemot tīru zeltu, esot kaitīgi nēsāt, jo tas piesaistot visu ko kaitīgu un, ar metāla rotām apkārušās, mēs nekad nebūsim īstas mākslinieces. "Something is wrong with you. I'll tell you only one thing what you can do. But only one! Find a waterfall and stand under the running water. Maybe it can clean your chacra." Pēc tam gan viņš nepaskopojās vēl ar pāris padomiem. Izkatījās, ka viss notiekošais viņu izklaidēja. "The class is over," viņš beigās paziņoja (ar tulka starpniecību) un vēlīgi piebilda, ka mēs varam nākt ciemos, kad vien vēlamies.
Ķiršu ziedu tēja garšo pēc jūras ūdens.
Japāņu meitenes ir mīlīgi kautrīgas un vislaik mums saka, cik mēs skaistas. |
|
|
| |
[Mar. 30th, 2012|08:42 am] |
|
man ar Braitonu noteikti būs tāpat kā ar Berlīni: dzīvošu viebjoties un tad beigu beigās samīlēšos pilsētā. pēc nepilnas nedēļas braucu projām (tiesa, šoreiz vēl ar atgriešanos) un vakar biju savā pirmajā bārbekjū uz jumta, svinēt vasaras atnākšanu ar visādiem jaukiem puikām. |
|
|
| |
[Mar. 28th, 2012|07:21 pm] |
|
sestdien pirmoreiz mūžā pārdevu savu bildi! to pašu, ko izliku second year izstādē. |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2012|06:25 pm] |
|
Izstādes atklāšanā pirmoreiz dzīvē ieģērbos dizaineru kleitā. Miu Miu ir neslikts iesākums. Žel tikai, ka nav manējā. Prieks par visiem Londonas draudziņiem, kuri atnāca iedzert ar mani vīnu un ar acs kaktiņu pašķielēt uz bildēm. Dēļ visa tā bardaka, neorganizētības un pārpratumiem man tas pasākums pārvērtās par ballīti, ne vairs izstādi, jo izlēmu lieki neraizēties, nepārdzīvot un viedokli nevienam nejautāt. izstādīšos nākammēnes universitātes galerijā kopā ar kursa biedriem. |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2012|10:00 pm] |
|
A. nomira. Un es domās redzu visas tās bildes, kuras vairs nekad nenofotografēšu. |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2012|09:11 pm] |
|
es pagājušonakt sapnī redzēju pasaules galu. planēta līdzās zemei eksplodēja. un vecāki man bija aizmirsuši nopirkt gāzmasku. |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2012|08:34 pm] |
|
mana pasniedzēja gan domā, ka es protu fotografēt. |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2012|08:14 pm] |
|
es neprotu fotografēt. šodien un šoziem jūtos nožēlojama, nekas nepadodas. bet vai nu jāraud vai jāmācās. |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2012|08:59 pm] |
es vakar sev piebūru krēslu. (līdz šim mums mājās nebija neviena krēsla). no sērijas, ja kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās. hā.
gāju pa ielu un domāju, ka ļoti, nu ļoti vajag krēslu, jo apnicis ar datoru gulšņāt pa dīvānu, tā taču nevar pastrādāt. un vispār jaunais gads, jāmaina dzīve. un, kas nemeklē, tas neatrod, tāpēc jāsāk meklēt. citīgi pētīju visas vārtrūmes un pat apsvēru iespēju nočiept no pāris āra kafejnīcām, taču nesaņēmos. apstājos krustojumā un pēkšņi nodomāju, ka jāpāriet pāri ielai paskatīties vienā mazā šķērsieliņā, kur parasti neeju. bez nekāda loģiska iemesla. un pēc metriem desmit neticeju savām acīm. tur viņš stāvēja! mans jaunais krēsls. izlikts uz ielas.
tagad jāķeras pie nopietnākām lietām. |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2012|01:15 am] |
|
Kopā ar dzīvokļbiedriem paēdām brinumgardas pašgatavotas vakariņas, iedzērām šampanieti, noskatījāmies pirmo matriksu un divpadsmitos izlīdām uz balkona paglūnēt uz raķetēm. tik jauks jaunais gads man sen nebija bijis. tieši tamdēļ, ka neko no viņa negaidīju. bez pārsteigumiem, bet kas par to. vairs negribu skriet pa visām balllītēm, meklējot lieliskāko. ja lieliskā nesēž degungalā, tad labāk izvēlos palikt mājās. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2011|09:15 pm] |
Vakarnakts saruna ar draudzeni skaipā:
Es: Man ir vientuļi, visi aizbraukuši. Ziemassvētki. Un tad es vēl izdomāju noskatīties filmu...
Draudzene: Kādu filmu?
Es: Šķeļot viļņus.
Draudzene: Lieliski, Larss Fon Trīrs. Ļoti laba ideja. Ļoti laba. Ļoti piemēroti Ziemassvētkiem vientulībā. |
|
|
| |
[Dec. 25th, 2011|07:47 pm] |
|
tā, un tagad atceries, atceries, atceries un atceries mūžīgi mūžos, ka pat ziemassvētki nav iemesls, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kas garlaiko, tikai tāpēc, lai nepaliktu visu dienu vientulībā. |
|
|