|
Oct. 3rd, 2018|10:00 pm |
|
Vakarnakt es abraucu no Tallinas, kur biju uz laimetīgās mākslas attīstības centra rīkotu galeristu semināru, kas bija kruts, bet es nevaru patlaban sakoncentrēties, lai par to ko vairāk uzrakstītu. atbraucu nakts vidū, autobusā izlādēju telefonu, klausoties visādus relationship koučus un padumjas popdziesmas, ka dīlot ar breikapu. vēl iečekojos lidmašīnai, kurai vajadzēja būt šodien pēcpusdienā, bet izrādījās, ka pārlikta uz vienpadsmitiem dienā, un vēl vajadzēja grāmatas no darba savākt. šokējos par to, ka varēšu gulēt tikai trīs stundas un, ka jāiet vēl kaut kur lādēt telefons, bet pie autostacijas durvīm satiku taksistu. "aizvedīšu!", viņš piesolīja. "Pa piecīti." "Par dārgu!" "Nu labi, par 4." "Bet man nav skaidras naudas." "Var taču samaksāt ar karti!" Aizgāju līdz mašīnai, iesēdos un tai pat mirklī sāku domāt - bāc, ne apliecības, ne karšu mašīnas, nevienas uzlīmes. Viņš iesēdās un paziņoja, ka pārinieks esot ar darba mašīnu Vecrīgā, tāpēc viņš ar personīgo piestrādājot. "Bet kā tad es samaksāšu?" "Piestāsim benzīntankā, ieliesim benzīnu!" Braucām pa Čaka ielu, es tā kā neomolīgi sāku justies. Viņš iekomentēja, ka daudz cilvēku uz ielām, kas man galīgi tā nelikās. Protams, savā patreizējā stāvoklī esmu paranoiķe, bet kolīdz domas galvā, tā paliek arvien nepatīkamāk. Un tad kaut kur ap Artilērijas ielu viņš apstājās un pēkšņi pavaicāja vienam jaunam džekam, kas gāja pa ielu, vai nevajag aizvest. "Nu bāc, tā tikai man vēl trūka, ar diviem svešiem vīriešiem braukt mašīnā trijos naktī, kas vispār nav taksis," es nodomāju un ātri atsprādzējos un izkāpu. Džeks teica, ka nevajagot viņu vest nekur. Tāds puikiņš, bet bišku pēc rajončika huligāna. Taksists man bļāva pakaļ, ko tu, muļķe, kur skrien, kāp taču atpakaļ, mēs taču sarunājām, es vienkārši naudu gribēju nopelnīt! Es paziņoju, ka paldies, nē, un sāku soļot līdzās tam puikam. Taksists tad sāka lamāt viņu, ka viņš esot viņam klienti savācis, pabļāva un aizcirta durvis un aizdevās tālāk. "Zinu šitādus taksistus, negribēja viņš tevi vienkārši mājās vest," puikiņš paziņoja. Es soļoju viņam līdzās līdz pagriezienam, kur mums nācās šķirties, un es apcerēju, vai pie manas mājas mani negaidīs pārskaities taksists. "Var, es tevi apskaušu uz atvadām?" ievaicājās džeks. Es tādā kā nesapratnē pamāju, viņš aplika man rokas ap vidukli un vienu sāka vilkt uz dibena pusi, es uzreiz atrāvos nost un teicu "atā". Lai nu kā tas viss arī būtu, un varbūt taksists tiešām tikai piepelnījās, bet nu ietaupīju četrus eiro un puikam arī droši vien par sevi lepnums, ka viņš izglābis jaunkundzi nelaimē |
|