| 30.06. Tblisi - Omalo. Ceļā |
Jul. 12th, 2017|05:10 pm |
Lai arī pēc deguna nepateiksi, mēs ar S. atšķiramies ar to, ka S. ir ļoti atbildīgs, cenšas pienācīgi sagatavoties un baiļojas par visām iespējamajām nelaimēm, kamēr es visai vieglprātīgi vados pēc principa, ka tik jādara un problēmas jārisina, kad tās ir pienākušas, un gan jau viss būs labi. Jau pagājušogad, dodoties uz Gruziju, man nācās S. cītīgi pierunāt braukt uz tās kalnu reģionu Svanetiju, jo viņš bažījās, ko mēs tur bez teltīm darīsim. Taču izrādījās, ka Svanetijas galvaspilsēta Mestija ir tūristu biezi apdzīvota pilsētiņa ar viesu mājām, veikaliem, vairākiem restorāniem un pat bankomātu. Toreiz izgājām vairākos vienas dienas pārgājienos un sākām domāt, ka nākamreiz Gruzijā varētu atgriezties ar telti un doties uz grūtāk pieejamo Tušetiju. Sacīts - darīts. Pieredzes pārgājienā pa kalniem - nekādas. Ekipējuma - arī. Naudas arī ne tik daudz, kā gribētos, taču uz ātru roku iepērkam dažas, kā mums šķiet, nepieciešamākās lietas, paskatāmies internetos videopamācības, nolādējam padomju militāro karti, palasām, ko darīt, ja uzskrien virsū lācim, un maršrutu aprakstus, un sākam kravāt mugursomas.
Tušetija ir nošķirts kalnu reģions Kaukāzā, Gruzijas ziemeļaustrumos, kas robežojas ar Čečeniju un Dagestānu. Vienīgais ceļš uz to ved caur Albano kalnu pāreju (2900m) un ir izbraucams tikai ar džipu un pat ar to - vien četrus mēnešus gadā, no jūnija sākuma līdz septembra beigām. Nekāds sabiedriskais transports uz turieni, protams, neved. Pārgājienu maršruti tiek piedāvāti vairāki, taču es, pats par sevi saprotams, izvēlos visgrūtāko - 5 dienas garo Omalo - Šatili, kas no Tušetijas ved uz Khevsureti reģionu pār 3400 m augsto Atsunta kalnu pāreju. S. nav sajūsmā par šo ideju un cenšas mani pārliecināt, ka neesam gatavi šādam gājienam, somas par mazu, man nav piemērotu apavu, ar sportu nenodarbojamies utt. utt., taču izvairāmies no tālākiem strīdiem, atliekot šī jautājuma izlemšanu uz vēlāku laiku. Tbilisi uzzinām, ka pāreja dēļ vēlās vasaras vēl joprojām ir tūristiem slēgta. Es esmu klusi pārliecināta, ka kuru katru dienu tā atvērsies. Lai nu kā, Tbilisi noīrējam telti un portatīvu plītiņu, iegādājamies gāzes balonu un karti un uzklausām pamācības, kā tikt galā ar nikniem suņiem - proti, 1.) apiet lopu barus, ko viņi sargā. 2.) tēlot, ka met uz viņiem akmeņus. 3.) mest akmeņus viņu virzienā, bet, ja klūp virsū, tad 4.) patiešām mest akmeņus virsū. Didube tirgus jūklī nopērkam saliekamo nazi un kausiņu ūdens vārīšanai, sapērkam sausās zupas, liellopu gaļas konservus un snikera batoniņus, piestūķējam savas nelielās somas (35l un 45l +10) līdz augšai un piektdienas rītā liekam plecos.
Lonely Planet saka, ka vispirms no Tblisi ar maršrutku jātiek uz Alvani ciematu, kur savukārt jāīrē džips, kas aizvedīs uz Omalo, Tušetijas galveno ciematu. Līdz maršrutkai tā arī netiekam, jo S. ļaujas pierunāties mašīnas šoferim. Padārgajiem takšiem gan atsakām, taču mūs "savāc" gruzīns Siso, kurš, izskatās, ar draugiem vai ģimeni, dodas tai pašā virzienā, un par 10 lari katram (3,66 EUR) piesola aizvest arī mūs. Pa ceļam mūs apstādina ceļu policija un izrādās, ka Siso asinīs ir 0,6 promiles. Kādu brīdi pavadām neziņā sēžot mašīnā, gaidot, kamēr viņi gruzīniski izskaidrojas, tad pie stūres sēžas viens no pasažieriem, bet Siso ieveļas aizmugurējā sēdeklī, paziņojot, ka viņam atņemtas tiesības. Mēs piestājam pie vietējā veikala, Siso nopērk litrīgo alu un sakot, ka, ko nu vairs zaudēt, sāk tu tukšot. "Ko visi tādā sliktā noskaņojumā? Priecājamies! Man vēl ir krievu tiesības, ha haaa," viņš nosmej. Pie Telavi pilsētas Siso, iztriecis alus pudeli līdz galam, apmainās vietām ar draugu un atkal sēžas pie stūres. Es nervozi glūnu uz spidometra sadaļu un apceru, vai šai braucienā man nevarētu parādīties pirmie sirmie mati, kamēr Siso, joņojot pāri 100 km stundā un apdzenot citus braucējus, aizved mūs līdz Alvani ciematam. Tur viņš mums sarunā šoferi līdz Omalo, solot "pa draugam" lētāku cenu. Izrādās gan, ka viņš mūs šmauc, jo esam lasījuši, ka var arī lētāk, bet negribam ķīvēties par tiem dažiem eiro, un piekrītam maksāt katrs 70 lari un sagaidīt vēl divus pasažierus. (Lonely Planet sola 150 - 250 lari visiem kopā). Pārējie pasažieri ir vietējie, kā dēļ droši vien arī tikām pie augstākas cenas.
Celš no Alvani līdz Omalo ir ticis pagodināts ar viena no pasaules bīstamākajiem ceļiem titulu. Ar bažām gaidu, kas nu būs, taču mūsu jaunais šoferis izrādās Siso pretstats. 70 km braucam 4, 5 stundas, viņš gandrīz nerunā un uzmanīgi manevrē caur upītēm pa serpentīnu. Ar mums kopā brauc Lamsira, viesnīcas īpašniece Tušetijā, kura nedaudz runā krieviski. Viņa stāsta, ka kā maza meitene nodzīvojusi Tušetijā arī dažas ziemas, taču pēc tam ziemās ģimene pārcēlusies uz Alvani, bet vasarās uz kalniem dzinuši zirgus. Viņas vecmāmiņa un vectētiņš nodzīvojuši pāri par 100 gadiem, bez neviena izkrituša zoba. Nav bijis saldumu. "Grūti, grūti," viņa vairākas reizes nopūšas. "Vajag jaunu ceļu." Pirms pāris nedēļām esot bijis zemes nogruvums, kas izveidojis jaunu ezeru, nav bijis iespējams izbraukt. Koki paliek tālu lejā, zaļumu nomaina pelēcīgas klintis un iebraucam mākonī. Sāk līņāt. Pēc pārejas pasaule šķiet noreducēta vien uz dažām krāsām - melnas, baltas un zaļas. Tušetija sagaida nemīlīgi skarba, taču majestātiski skaista. Lamsiras viesnīca atrodas gabaliņu pirms Omalo, augstāk kalnos. Viņa nosmej, ka Omalo Tušetijai esot tas pats, kas Kahetija (vīna reģions) Gruzijai. Lamsira grib mūs pacienāt ar kafiju, taču šoferis ir nevaļīgs un saka, ka viņam šodien vēl jāpaspēj tikt atpakaļ. Pamalē sāk zibeņot.
Omalo nav nekāda Svanetija. Te ir māju puduris, dubļi līdz potītēm un govju mēsli, vien neliels bariņš tūristu. Elektrības nav, izslēgta dēļ vētras. Viesu nama saimniece nerunā ne krieviski, ne angliski, taču palīgos nāk mazdēls, kurš tulka pienākumus pilda svinīgā nopietnībā. Mums tiek uzklāts dāsns vakariņu galds ar vietējo vīnu. Arī šeit saka, ka Atsunta pāreja vēl ir slēgta. Nolemjam, ka tādā gadījumā iesim apli gar upi, beigās atgriežoties atpakaļ Omalo, un dodamies gulēt laicīgi, apņēmības pilni mosties sešos no rīta. |
|