| |
[Feb. 25th, 2015|10:53 am] |
|
Es esmu baigākā čīkstule, sevis žēlotāja, ja kaut kas atgadās. Man tad vienmēr gribas lai kāds ar mani paauklējas un samīļo. Un kāpēc man vajadzēja sastiept to plaukstu tieši tagad, kad ir tik daudz darbu? Pusnakti negulēju, modos izmirkusi aukstos sviedros, sapņos redzēju, kā man griež plaukstu, un papinkšķēju, skaitot stundas līdz rītam. No rīta atnāca māsa, atnesa pretsāpju tabletes, palīdzēja saģērbties un smējās, ka viņai jau pietiekot ar vienu bērnu, kas katru rītu jāģērbj. Pavaicāja, vai var man atstāt tabletes. Pasēdēju rindās pie ārstiem, kādu nedēļu esot jācieš, lūzums nav, smēres un dzeriet ibumetīnu, ja jau jums sāp. Kāds sports? Pēc divām nedēļām? Nu ātrāk jau nu noteikti ne, ko iedomājaties, tāpēc jau jūs šeit esat nonākusi. Tad vēl A. man katru dienu raksta riebīgus meilus, kuri jāpacieš līdz marta vidum laikam, cik es esmu slikta un cik viņš vienmēr ir bijis labs pret mani un pretimnākošs. Šorīt arī. Atteicos piedalīties vienā projektā, jo nedabūjām tam naudu (biju sen solījusies). Viņš pateica, ka par tām lidmašīnas biļetēm, kuras esot man pircis, jau vien sanākot projekta vadītājas alga. Es domāju - ar mani kaut kas nav kārtībā vai viņam reāli nav kauna? Un atkal sāku pinkšķēt. Domāju šodien par visu šo nospļauties, gulēt gultā, ēst šokolādi, dzert ibumetīnu un skatīties filmas. |
|
|