| |
[May. 10th, 2012|09:14 am] |
es kādreiz skatījos uz savām "radošajām" draudzenēm, kuras uz sienām lipināja fotogrāfijas, stikla pudelēs dedzināja svecītes, pamazām noklājot ar parafīnu, kaltēja rozes, vēra krelles, sūtīja vēstules glīti izvītā rokrakstā, līmēja aploksnes, pašgatavoja dāvanas un auskarus, līmēja bildes albumos, veidoja n-tos pierakstu blociņus ar kino un muzeju biļetēm, dzenāja pa lietoto preču veikaliem pagājušā gadsimta nieciņus un visādi citādi "personalizēja" vidi sev apkārt, ar klusu nožēlu, ka es - tāda nekāda un garlaicīga ar tukšām sienām, slinkumu un neveikliem pirkstiem, un ik pa laikam sevi piespiedu kaut ko ķibināt un dekorēt. vēlāk samierinājos, bet tikai pavisam nesen sāku sevi mīlēt tādu - askētisku. Man patīk tikai ļoti vajadzīgas vai ļoti skaistas lietas, un lielākā daļa pašdarinājumu šajās kategorijās neietilpst. Es konstanti cenšos atbrīvoties no lietām, kuras, ja neņem vērā vecāku mājās paglabāšanā atstātās grāmatas, tāpat var satilpināt vien kādos četros čemodānos. Es regulāri teju vai paranoiski apceru, vai kāda lieta man ir vai nav vajadzīga, dzēšu failus no datora un nesu drēbes uz labdarības veikaliem. Mani neinteresē dekoratīvi nieciņi un lielākā daļa mēbeļu. Es kļūstu nervoza atsaiņojot dāvanas, jo ar lielu daļu nezinu, ko iesākt, kam atdot. Fotogrāfijas es glabāju kastēs, tāpat kā vecu mīļāko vēstules, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem metu laukā apsveikuma kartiņas no nenozīmīgiem cilvēkiem. Negausīgi mani interesē tikai grāmatas, fotogrāfijas un skaistas kleitas. Un nevienu no minētajiem es patlaban tāpat nevaru atļauties iegādāties (un nekad diez ko neesmu varējusi hā hā).
Visas šīs pārdomas pēc ieglūnēšanas Nagojas dzīvokļbiedreņu iztabās. Viņām pie sienām lapiņas, bildes un plakāti, pie aizkaru stangām - kleitas un uz galda miljons blociņu un smaržkociņu, un par to visu viņas komplimentē viena otrai. Man - vien pāris vecāku jaunibas dienu foto uz spoguļgaldiņa, kur viņi vēl izskatās laimīgi. |
|
|