| |
[Apr. 18th, 2012|04:07 pm] |
|
Es neko nesaprotu no japāņu hierarhijas sistēmas. mana nodaļas vadītāja ir nikna kā pūķis, jo es neatnācu runāt ar viņu viena pati, bet kopā ar Tamiko (kas ir mūsu tulce un aprūpētāja), turklāt bez viņas ziņas izmantoju skaneri (ko man ierādīja viens no kursabiedriem). Par to viņa paziņo nevis Tamiko, bet gan viņas kolēģim, kas skaitās augstākstāvošs, jo strādā pilnu darba slodzi. Kolēģis savukārt angliski nerunā, tāpēc viņš šo ziņu nodod Tamiko, kura savukārt - man. Tāpēc tagad man jātiekas ar profesori vienai, lai izlīdzinātu saspringto situāciju. Viņas meila man nav, un Tamiko man nedrīkst dot, jo tad profesore dusmosies. Tā nu es staigāju turpu šurpu gar viņas kabinetu, lai noķertu mirkli, kad viņa tur būs. Tikmēr es nevaru piedalīties nodarbībās, jo Tamiko man nedrīkst palīdzēt. Dienaskārtību man sastādīs pati nesatiekamā profesore. Šodien viņu beidzot noķēru. Profesorei nebija man laika, bet vismaz mums rīt no rīta ir tikšanās. Un par divām no nodarbībām profesore man caur ķēdīti kolēģis-Tamiko paziņoja, ka tajās piedalīties nevaru. Jo redz, bez tulka būs pārāk sarežģīti. Tamiko saka, tas tāpēc, ka tās nodarbības pasniedz vieslektori, un kur nu viņiem tādu apgrūtinājumu kā neprašu eiropietīti. Printeris arī nestrādā. Šodien atkal papinkšķēju. |
|
|
| |
[Apr. 18th, 2012|04:11 pm] |
Labā ziņa savukārt tāda, ka meitenes man aizdeva naudiņu un sapirkāmies lielveikalā pilnus maisus ar pārtiku, pietiks mūžībai. Vakariņas bija karaliskas: rīsi ar sezama sēkliņām, grilēts tuncis (zivis šeit ir visai palētas!) ar apceptām sojas pupiņām (kas vispār maksā santīmus) un zaļajiem zirnīšiem. Un japāņu zaļās tējas kūciņas desertā!
Šodien pafotografēju Fionu rietošas saules gaismā uz jumta. |
|
|