:
Sestdien pabeidzu lasīt Iris Murdoch : "Henry and Cato"
Vienmēr lasot Airisas Mērdokas grāmatas, pārņem dīvainas pārdomas un sajūtas. Viņa pamanās uzrakstīt tā, ka lai gan nav galvenā varoņa, grāmatu nevar nolikt malā, kamēr neesi aizšķīris pēdējo lappusi. Un katrs no personāžiem kādā brīdī tevī izraisa līdzjūtību vai žēlumu un pēc mirkļa tu gribi viņam iekraut. Tik meistarīgi parādīt, ka katram ir pozitīvais un negatīvais, par ko viņam pieķerties un par ko viņu neciest - neesmu manījusi nevienu citu, kurš tā spētu atklāt to lielo mistēriju, kurā ikviens no mums katru dienu dzīvo.
Vienmēr lasot Airisas Mērdokas grāmatas, pārņem dīvainas pārdomas un sajūtas. Viņa pamanās uzrakstīt tā, ka lai gan nav galvenā varoņa, grāmatu nevar nolikt malā, kamēr neesi aizšķīris pēdējo lappusi. Un katrs no personāžiem kādā brīdī tevī izraisa līdzjūtību vai žēlumu un pēc mirkļa tu gribi viņam iekraut. Tik meistarīgi parādīt, ka katram ir pozitīvais un negatīvais, par ko viņam pieķerties un par ko viņu neciest - neesmu manījusi nevienu citu, kurš tā spētu atklāt to lielo mistēriju, kurā ikviens no mums katru dienu dzīvo.