: rainis
Laikam ir tā, ka ir grāmatas, kurām pirms tam ir jāsagatavojas. Piemēram, kā tas "Rainis un viņa brāļi", ko tagad lasu.
Pirms 5 gadiem redzot viņu grāmatnīcā, mana vienīgā reakcija bija pavīpsnāšana un doma: "Khhh, simts gadus man neinteresēs lasīt par Raini..." Bet tagad viņu lasot, saprotu, ka toreiz es vispār nebūtu viņu sapratusi, to grāmatu. Tak tik daudz visādas detaļas, kas ir pieminētas, bet netiek paskaidrotas, tā ka tev pašam jāsajēdz, par ko runa (ne tikai vēsturiskā ziņā, bet arī tādā filosofiskā). Un bez maz katra rindkopa tur ir citātu vērta - tik piesātinātu grāmatu nebija vēl gadījies lasīt. Nē, nu filosofijas literatūra ir cita runa, bet šī ir biogrāfiska. Taču biogrāfijā salikt tādu blāķi nepateiktas informācijas, ko tu vari uztvert izlasot dažus teikumus...kaut ko tādu es nebiju pieredzējusi.
Tas ir kā skatīties uz aizbergu, bet uzņemt informāciju arī par tā ledusgabala reālajiem apjomiem, kas nav redzami virs ūdens.
Cepur' nost!
Laikam ir tā, ka ir grāmatas, kurām pirms tam ir jāsagatavojas. Piemēram, kā tas "Rainis un viņa brāļi", ko tagad lasu.
Pirms 5 gadiem redzot viņu grāmatnīcā, mana vienīgā reakcija bija pavīpsnāšana un doma: "Khhh, simts gadus man neinteresēs lasīt par Raini..." Bet tagad viņu lasot, saprotu, ka toreiz es vispār nebūtu viņu sapratusi, to grāmatu. Tak tik daudz visādas detaļas, kas ir pieminētas, bet netiek paskaidrotas, tā ka tev pašam jāsajēdz, par ko runa (ne tikai vēsturiskā ziņā, bet arī tādā filosofiskā). Un bez maz katra rindkopa tur ir citātu vērta - tik piesātinātu grāmatu nebija vēl gadījies lasīt. Nē, nu filosofijas literatūra ir cita runa, bet šī ir biogrāfiska. Taču biogrāfijā salikt tādu blāķi nepateiktas informācijas, ko tu vari uztvert izlasot dažus teikumus...kaut ko tādu es nebiju pieredzējusi.
Tas ir kā skatīties uz aizbergu, bet uzņemt informāciju arī par tā ledusgabala reālajiem apjomiem, kas nav redzami virs ūdens.
Cepur' nost!
: Galva
Nupat runāju ar bijušo kolēģi par galvas dauzīšanu un galvas kā tādas nozīmīgumu mūsu dzīvē, tad nodomāju, ka jāapkopo galvas sišanas gadījumi. Kas drošvien arī izskaidro cirvismu kā īpašību! :D
1) 5-6 gadu vecumā laukos nolikos uz muguras un atdauzīju pakausi pret dažas dienas atpakļ ielieto jauno betona grīdu. toreiz nolēmu, ka tas vairs nedrīkst atkārtoties un lai nu kas, bet pauri jātur augstāk par zemi.
2) mans "pusbrālis" jeb sīkais Kārlis, ar kuru bija jādzīvo kopā bērnībā, reiz iemeta man tiešā trāpijumā ar dūres lieluma akmeni taisni pa pieri starp uzacīm. toreiz man palika tumšs skats un rādījās krāsainas zvaigznītes un es nodomāju, ka tas ir kā multenē Toms un Džerijs, plus atvērās 3. acs
3) 10. klasē spēlējot AļimBamBam (i guess tā to brīnumaino rotaļu sauca), skrēju pa slapju zāli un raujoties no visa spēka, nesanāca pārraut spēcīgo pretinieku ķēdi un notriecos atkal uz muguras (vēsture atkārtojas, haha) un dabūju tik spēcīgu triecienu pa pakausi, ka vajadzēja minūti, kamēr palika gaišs skats un varēja piecelties kājās. toreiz man lika iedzert aspirīnu, lai nebūtu smadzeņu satricinājuma (lol)
4) pāris gadus atpakaļ sēžot ar![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
rikella augšā Forum Cinemas kafejnīcā, man vajadzēja paskatīties aiz Zhuu muguras, vai blakus Bredam Pitam, kas bija uz sienas tapetes, nav arī Andželīna un es ar spēcīgu sitienu atdauzīju labo galvas puslodi pret tām vertikālajām dzelzs konstrukcijām. Skaņa bija tik varena, bet sāpes absolūti nekādas, ka nesapratu, kas tas par velna troksni un vispār wtf. Zhuu vēl desmit minūtes pēc tam nevarēja beigt man prasīt, vai man viss kārtībā, jo troksnis esot bijis tāds, ka noteikti atbalsojies arī stāvu zemāk... Well, laikam trāpīju pa punktu, kur nav nervi. Vai arī tā jau bija stadija, kad vss ir atdauzīts un nekas nesāp.
Paldies par uzmanību.
Vienmēr jūsu-
Cirvis :*
P.S. Atgādinu arī veco triku ar bērnības vēlmi būt ārstei: "Pacient, Jums sāp galva? Atnāciet! Noņemsim!"
Nupat runāju ar bijušo kolēģi par galvas dauzīšanu un galvas kā tādas nozīmīgumu mūsu dzīvē, tad nodomāju, ka jāapkopo galvas sišanas gadījumi. Kas drošvien arī izskaidro cirvismu kā īpašību! :D
1) 5-6 gadu vecumā laukos nolikos uz muguras un atdauzīju pakausi pret dažas dienas atpakļ ielieto jauno betona grīdu. toreiz nolēmu, ka tas vairs nedrīkst atkārtoties un lai nu kas, bet pauri jātur augstāk par zemi.
2) mans "pusbrālis" jeb sīkais Kārlis, ar kuru bija jādzīvo kopā bērnībā, reiz iemeta man tiešā trāpijumā ar dūres lieluma akmeni taisni pa pieri starp uzacīm. toreiz man palika tumšs skats un rādījās krāsainas zvaigznītes un es nodomāju, ka tas ir kā multenē Toms un Džerijs, plus atvērās 3. acs
3) 10. klasē spēlējot AļimBamBam (i guess tā to brīnumaino rotaļu sauca), skrēju pa slapju zāli un raujoties no visa spēka, nesanāca pārraut spēcīgo pretinieku ķēdi un notriecos atkal uz muguras (vēsture atkārtojas, haha) un dabūju tik spēcīgu triecienu pa pakausi, ka vajadzēja minūti, kamēr palika gaišs skats un varēja piecelties kājās. toreiz man lika iedzert aspirīnu, lai nebūtu smadzeņu satricinājuma (lol)
4) pāris gadus atpakaļ sēžot ar
rikella augšā Forum Cinemas kafejnīcā, man vajadzēja paskatīties aiz Zhuu muguras, vai blakus Bredam Pitam, kas bija uz sienas tapetes, nav arī Andželīna un es ar spēcīgu sitienu atdauzīju labo galvas puslodi pret tām vertikālajām dzelzs konstrukcijām. Skaņa bija tik varena, bet sāpes absolūti nekādas, ka nesapratu, kas tas par velna troksni un vispār wtf. Zhuu vēl desmit minūtes pēc tam nevarēja beigt man prasīt, vai man viss kārtībā, jo troksnis esot bijis tāds, ka noteikti atbalsojies arī stāvu zemāk... Well, laikam trāpīju pa punktu, kur nav nervi. Vai arī tā jau bija stadija, kad vss ir atdauzīts un nekas nesāp.Paldies par uzmanību.
Vienmēr jūsu-
Cirvis :*
P.S. Atgādinu arī veco triku ar bērnības vēlmi būt ārstei: "Pacient, Jums sāp galva? Atnāciet! Noņemsim!"