I · study · at · the · University · of · life,

Tik daudz kas jādara, tik maz laika un vēlmes kaut ko darīt.
Es sāku domāt par nākotni. Ko es gribēšu, ko ne.
Viss, ko dzīvē var nožēlot ir tik paša slinkums. Nekas cits. Ne ''kļūdas'', ne izvēles, ne notikumus nevar un nedrīkst nožēlot.
Un mēs nezinām kā būtu bijis, ja kaut ko neizdarām. Un nav ne pareizo ne nepareizo variantu. Un NAV iespējams ar prātu aptvert un izvēlēties ''izdevīgāko'' variantu. Bļe, kā gribas izlādēties.
Man sāk palikt par maz brīvības un iedvesmas. Vajag piedzīvojumus.Un kā vēl vajag.

Tāda rudens romantika - gāju pāri tiltam, auksts un vējains. Laternu izgaismoti koki vējā birdināja lapas. Sexī.
Un es nopirku tiiiik smukus, siltus un foršus cimdiņus! Sarkanus ar briedīšiem ^-^

Un es jūtu rudeni ar katru dienu arvien tuvāk. Lapas sāk balēt, padoties vējam, aizplenējot tālu prom, kur tās tiks mīdītas dubļos, ar vienaldzīgu skatienu pilnu cilvēku soļiem. Man būs galvā brūna berete, ko ome man pērn uzadīja, un es došos pastaigās katru dienu. Ļaušos viegli depresīvām un nostaļģiskām pārdomām sevi pārņemt, ļaušos plūsmai līdz rudens padosies ziemai. Tad es ietīšos savā ziemas mētelī un gaidīšu pavasari. Ar lielu kavēšanos tas beidzot būs ieradies, lai pavēstītu, ka aiz stūra jau vasara. Un tad es pavadīšu savu vasaru gaidot rudeni, kad lapas sāks balēt un padoties vējam, kas tās nesīs tālu prom, kur tās tiks mīdītas dubļos. Es sēdēšu parkā uz soliņa. Viena. Protams, ka viena. As always. Sajūtot vieglu lietutiņu sejā, es atvēršu savu lielo sarkano lietussargu un iešu mājās, kur pavadīšu vakaru ar smieklīgu atziņu pilnu grāmatu, slīcinot skumjas tējā, pēcāk arī viskijā.