| Pseido |
[20. Feb 2005|11:40] |
| [ | Sajūtas |
| | nekaads | ] |
| [ | Skaņas |
| | Blut Engel - Angels of the Dark | ] |
Vakar te uzskriceleeju sho to... taadu kaa uzmetumu, kas laikm ne par ko vairaak nekad taa arii nekljuus :) ja nu kaadam kaarojaas var palasiities -
Sēdēdama zem patversmes logiem kaut kur Maskačkas graustu rajonā, viņa vēroja dzērvju barus, kas atgriezās no dienvidiem. Bērnībā viņa tik daudz reizes bija lasījusi „Neglīto pīlēnu” un iedomājusies sevi graciozā gulbja lomā, ka tagad gandrīz dabīgi šķita izplest spārnus un aizlidot līdzi, bet ķermenis turēja viņu pie zemes. Arī šoreiz gravitācijas likums neizdarīja priekš viņas izņēmumu. Varbūt palīdzētu vēl viena deva, bet naudas nebija pat cigaretēm un ķermenis bija tik tālu novājināts, ka likās nespēs pat piecelties no lieveņa.
Viņas netīrās, trīcošās rokas ar nolauztajiem nagiem uzmeklēja pēdējo cigareti – nikotīns vienmēr sniedza sava veida atvieglojumu, pat baudu.
Ziema un pavasaris gan šogad bija padevušies varen silti. Principā jau varēja padzīvot arī uz ielas, bet patversmē tomēr bija siltāk, drošāk un pierastāk. Visu savu apzinīgo mūžu viņa bija vazājusies pa patversmēm un bērnu namiem, audžu ģimenēm un tukšām vārtrūmēm. Neviens tā arī nekad nespēja sadzīvot ar mazās meitenītes spuraino raksturu – viņu vienmēr pārsūtīja kaut kur citur. Ar laiku zuda ticība jebkādām vērtībām, mīlestībai un cilvēku labestībai.
Pirmā izvarošana deviņu gadu vecumā bija iespiedusies zemapziņā jo īpaši spilgti. Neskatoties uz to, ka viņa nekad nespēja to atcerēties, šis murgs viņu vajāja vai katru nakti. Nē, viņa neļaunojās uz savu audžu tēvu – galu galā neko citu jau viņa savā dzīvē nezināja – izvarošanas, vardarbība, alkohols, narkotikas, zādzības, prostitūcija...
Savos divdesmit divos gados viņa izskatījās pēc novārgušas sešpadsmitgadīgas meitenītes. Īsiem melniem matiem, lielām tumši brūnām acīm, jaunavīgu ķermeni....
Dzērves jau sen bija aizlidojušas, bet viņa joprojām sēdēja un vēroja debesis, it kā klusībā lūgdamās, lai viņu paņem līdzi. Nē, viņa neticēja dievam un nekad neko nelūdza. Ja varēja, viņa zaga, ja nē – samaksāja ar savu ķermeni vai tika piekauta.
Neskatoties uz septiņu gadu narkomānes stāžu, vai tieši pateicoties tam, viņa varētu būt pietiekoši iekārojama daudziem vīriešiem, kas neapšaubāmi alktu viņu sev redzēt blakus. Bet dabīgo skaistumu slēpa dubļi, netīrās, nevīžīgās drēbes un mūžīgais nogurums. Jebkurā gadījumā, viņa vairījās no vīriešiem – pārāk bieži tika pieredzētas krāpšanas, piekaušanas un izvarošanas. Sievietes šķita pievilcīgākas, jo no viņām vismaz nepieciešamības gadījumā varēja aizbēgt vai atkauties.
Saule jau sen bija paslēpusies aiz daudzstāvu ēkām, bet viņa joprojām sēdēja un vēroja debesis, sapņodama doties līdzi dzērvēm. Sastingušos pirkstos joprojām bija iespiesta pusizpīpētā izdegusī cigarete.
Policija pat īpaši nepūlējās noskaidrot sīkākus nāves iemeslus, bija acīmredzami, ka meitene ir nolēkusi no mājas jumta. Kaut arī ķermeni bija nedaudz apgrauzuši klejojošie suņi, bija skaidrs, ka tā ir kāda no tuvējās apkārtnes vazaņķēm. To pašu apstiprināja arī patversmes darbinieku liecības – šī meitene esot bijusi regulāra zupas virtuves apmeklētāja. Ar šādiem līķiem ilgi nekrāmējās – jo mazāk bezpajumtnieku, jo tīrāka pilsēta – tāds bija vispārējais viedoklis. Līķi ietina polietilēna maisā, iekrāva mašīnā un aizveda.
Viņa joprojām sēdēja pie patversmes ieejas kā nekustīga statuja un vērās debesīs. Uz policijas jautājumiem atbildēt nebija ne mazākās vēlmes, kaut arī notikušā iemesli bija skaidri zināmi. Meitene jau divus gadus vazājās pa ielām, pametusi savu ģimeni kaut kāda narkomāna dēļ – vakar notika kārtējais strīds un skuķis laikam neizturēja. Šeit nāve bija pārāk ikdienišķa parādība, lai kāds tai pievērstu īpašu uzmanību. Viņa tikai novīpsnāja par to, kādas muļķības spēj sadarīt cilvēki mīlestības dēļ.
Uz mirkli viņas sejā atplauka dalīta maiguma un skumju izteiksme. „Nez kā būtu, ja mani kāds mīlētu....” viņa nodomāja un atkal aizkūpināja cigareti. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}