Dzīve
Vārnu ielas republikā
atkal nemanot esmu pārgājusi uz lēnajiem rītiem - kamēr paēd brokastis, paskatās netu, paklausās mūziku, izskrien cauri aktuālajam ebay piedāvājumam - jau desmit.
Tad sāk likties, ka līdz pusdienlaikam tik maz laika palicis, ka nav vērts kaut ko darīt un tā es nobumbulējos līdz kādiem vieniem.
labi, ka šodien vismaz nedaudz apmācies, nav jāsēž mājās un jāskumst, ka tik smukā laikā nav neviens ar ko iziet paklejot pa ielām. Ar steigu jāmeklē sev dienasdraugs, ar ko pavadīt siltās, saulainās dienas. Vismaz tik ilgi, kamēr es pati pa dienu neesmu nodarbināta.
Tad sāk likties, ka līdz pusdienlaikam tik maz laika palicis, ka nav vērts kaut ko darīt un tā es nobumbulējos līdz kādiem vieniem.
labi, ka šodien vismaz nedaudz apmācies, nav jāsēž mājās un jāskumst, ka tik smukā laikā nav neviens ar ko iziet paklejot pa ielām. Ar steigu jāmeklē sev dienasdraugs, ar ko pavadīt siltās, saulainās dienas. Vismaz tik ilgi, kamēr es pati pa dienu neesmu nodarbināta.
viens no veidiem, kā sajusties diezgan padzīvojušai, ir šajā laikā doties uz lielveikalu - pilns ar topošajiem vidusskolas absolventiem, meklējot kleitu izlaidumam.
Tas tagad liekas tik sen, un potenciālais izlaidums jūnijā nemaz neliekas tik būtisks, jo "gan jau kādu kleitu tāpat atradīs skapī, vai arī fiksi nopirks", un tāpat ātrāk par kādu 5. jūniju nav vērts meklēt, lai nepiesauktu nelaimi, jo vēl jau jāsagaida BD vērtējums.
Tas tagad liekas tik sen, un potenciālais izlaidums jūnijā nemaz neliekas tik būtisks, jo "gan jau kādu kleitu tāpat atradīs skapī, vai arī fiksi nopirks", un tāpat ātrāk par kādu 5. jūniju nav vērts meklēt, lai nepiesauktu nelaimi, jo vēl jau jāsagaida BD vērtējums.
atcerējos, kā pirms trim gadiem aizvilku Jāni uz māsas 9.klases izlaidumu, lai nepiespiestā gaisotnē iepazīstinātu ar saviem vecākiem. Tagad manējie vairs nespēj mani iedomāties ne-komplektā ar Jāni un māsa šogad beidz vidusskolu...
kā laiks tomēr skrien
kā laiks tomēr skrien