Dzīve

atkal, atkal tās draņķa sajūtas
šodien bij doma ar madžu- rīt sākam jaunu dzīvi
smieklīgi, līdz pretīgumam smieklīgi- es nevaru tādu sākt jau trīs nedēļas, lai arī kā gribētos
domas ir piesietas, piesmietas .
jēgas? nav.
Sajūtas? ir. bet sāpīgas
laikam gribu uz mājām- atslēgties uz pāris dienām, lai gan skaidri zinu, ka tur domāšu vēl vairāk..
ārprāts, kā tgd gribas lai atmiņu vnk varētu izdzēst. pa posmiem.

man tīk šī doma:

Sviesta Ciba ir (...) Tava dzīve, sadirstā un veltā.

es atkal aizeju- pēc kādas stundiņas te būs asaru un nožēlas pilns ieraksts!

Nu vot, to jau sauc kkā ļoti, ļoti rupji.
apsveicu- māra- tavas smadzenes nekad vairs nebūs īsti lietojamas!

nu re- un kas būs tgd
! es tač zināju, ka nevajadzēja, nevajadzēja- to jau es vienmēr zinu- pēc tam..
nu bet mīļi tik un tā, traki, traki mīļi.
hm.. kas būs, būs!

ak jā- un man nežēlīgi sāp galva!

izgulējos.
hm- vai to sauc par dīvainu dienas režīmu?
ir pirmdienas vakars, un sāku gaidīt savus biedrus atgriežamies
..jo es jau atkal esmu izgulējusies, un galva ar vairs nesāp..

bet smadzenes- vēl joprojām vajag pār-restartēt laikam.