Dzīve

Dzīvojot laukos daudz būtiskāk izjūt rudens tuvošanos - tā lēni un pamatīgi..
pilsētā ir tā, ka vienu rītu Tu pamodies, paskaties pa logu un nopūties- jā, rudens ir klāt

bet laukos ir pretēji, palēnām, katru dienu tu redzi kādu zīmi, kas liecina, ka nāk, rudens nāk - pirmie gurķi, kabači, sāk konservēt pupiņas, gatavojas ābolu sulas spiešanai, parādās gladiolas un gaisā ir jaušama tāda nostaļģija, pat grūtsirdība un tajā pašā laikā - patiess briedums. Nekad zeme nesmaržo tik intensīvi kā šobrīd, kad tā nepārtraukti tiek irdināta, rušināta, gaisa smarža pirms un pēc lietus..
ir tā mazā, netveramā sajūta, ka tūliņ būs kaut kas liels - rudens

es nebrīnos, kādēļ mūsu priekštečiem ir bijušas tik izteiktas maņas, tik daudz ticējumu, jo pat pēc pāris mēnešiem laukos man ir tāda sajūta, ka patiesībā daba ne tikai saka, bet pat kliedz mums par to, kas tuvojas, zīmes dabā var nevis pamanīt rūpīgi meklējot, bet tās mums tiek pasviestas tieši acu priekšā.