Mālu mīcīšana
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, May 19th, 2004
| Time |
Event |
| 9:39a |
"Neko nerakstīšu," tā gandrīz nolēmu. Bet tas ir tāpat, kā alkašam pirmā glāzīte, atliek nospiest pirmo taustiņu un sagribas vēl. Un pēc tam smagas paģiras, jo iespējama ir tikai tuvošanās tam "iekšējam konceptam" vai jūtai, kuru vēlies aprakstīt.
Varbūt citiem ir kā savādāk, bet pēc būtības un tā uzskata daži džeki, kuri pārstāv Kalam skolu, ka tikai Dievam ir spēja, ka izpaustais reizē ir tas, kas tas IR. Mēs te visi nodarbojamies ar atraugāšanos. Šī nepārejošā tekstuālā "nepamierinātība" nomoka un ir katru reizi liek sevi pārvarēt. Kādreiz laikam tieši šajā daži citi džeki saskatīja grēku, t.i., cilvēka vēlmē atdarināt to, kas viņam nav pa spēkam. Ar to laikam bija/ir domāta izlikšanās par citu, nekā tu esi. Bet nav skaidrs, kas tu esi. Vai ir maz iespējams sevi nodalīt no VISA?
Runā, ka Dekarts ir atradis "domājošo lietu", bet ja arī ES tādu sastopu, iedams viņa pārdomai līdzīgu gaitu, vai ES varu droši apgalvot, ka tas esmu ES? Tā ir tikai "domājošā lieta", kas domā. Kur esmu ES?
Ek, šī stulbā audzināšana. Kāpēc gan ir vajadzīgs, lai būtu maz kāds ES? Vai nepietiek ar Dievu, pie kura atgriežoties jau nav vairs nekāda ES? Bet tā jau ir cita doktrīna. Tāds nu ir šodienas rīts 2004. gada 19. maijā un pofigs, ka braucu ar auto un driķēju ar kompi. Galvenais tāpat nav skaidrs. | | 4:36p |
Kaut kā pēdējā laikā pārāk bieži piemeklē it kā banāli pārspriedumi. Banāli, tālab, ka tie daudzkārt kaut kur saklausīti un likušies bezgala smieklīgi. Smiekli nezkāpēc nerodas, kad izdzirdi to sevī. Bet smieklīgs kļūst kaut kas cits, tas, ka tas vairs nešķiet smieklīgi.
Kaut vai sīka atskārsme brītiņu atpakaļ, ka i-nets ir laupījis pasaulei (khm) patiesības monopolu, nu tādā ziņā, ka ir nedaudz grūtāk patiesības paušanu piesavināties. Šo laikam monopolisti ir pamanījuši un rosās zem daudz un dažādu krāsu karogiem, lai ieviestu "kārtību". Otra lieta, i-nets ir baisi trausla struktūra. Naokaujot "kasti" uz kuras griezhas Ciba, kaut kas būs zudis un laikam neatgriezeniski, neskatoties uz jauko un cildeno frāzi, ka "manuskripti nedeg".
Vai tiešām ir kādam spēks atgriezt vakardienas vēja smaržu? Šāds jautājums rada skumjas, ilgas un vēlmi satvert. Lai tas tā būtu ir svarīgi piebilst, ka "vakardienas vēja smaržu TEVĪ". Taču tas rada atkal jaunu jautājumu, vai smarža tiešām ir TEVĪ, bija radusies TEVĪ, vai ir/pastāv vakardienas smarža vispār?
Atkal atsitos pret to, ka nemaku uzdot jautājumus. Bet viens ir skaidrs, i-nets ir trauslāks, nekā biju domājis, jo man būtu dikti žēl, ja pazustu kaut kas, ko es vēl neesmu lasījis.
Tas, ka kaut ko ir cerība atrast, arī pietur. Tā ir ass, jo kā dažam labam kādreiz iezdevās pateikt, ka smilšu grauds princeses acī var izmanīt pasauli. Nu vismaz nokaut vezīru. Tas tā, ponta pēc piebilde. |
|