|
Kamēr mamma apgrūst ar zināšanām, tētis ar savu princesi dzīvo pa māju. Liek puzli, skatās vāveri (Ice Age) arvienvārdsakot - laiski vada sestdienu. Kad nu vakars ar joni tuvojas, tēvs sāk lasīt mantas uz baseinu. Visu atrod, peldkostīma bikšeles ne par ko! Prasa īpašniecei, vai nezin bikšeļu likteni. Tā pieklājības pēc apiet riņķi ap dzīvokli un paziņo, ka nezin gan.
Nu ko iesākt? Tēvs sāk metodiski griezt otrādi dzīvokli. Kad pienākusi TV istabas kārta, kur pele laiski skatās savu multeni, viņa līdzjūtīgi apjautājas:
"Tēt, ko tu dari?"
Tēvs: "Nu ko ko? Meklēju tavas peldkostīma bikšeles!!!"
Meita: "Es gan skatos vāveri un man tādu problēmu nav!" |
|
m: nu, ejam mazgāties!
b: pag, es vēl biku pakasīšos! |
|
Kārtējais ļembasts veikalā. Nenopirkām to un to un vēl šito. Ar bļaušanu izdabūta no veikala, ar bļaušanu aizvesta mājās. Sēžam pie galda, rakstam Salavecim vēstules, māte savā nodabā lasa morāli, vairāk sev kā kādam citam:
"Nu tu pasaki vienam cilvēkam - Baibas audzinātāja teikusi, ka jūs ar Rodrigo esat labākie bērni grupiņā, paklausīgākie, kārtīgākie, mierīgākie. Nu kāpēc mājās tā nav? kāpēc katru dienu šie kašķi un niķi?..."
Kāds tikpat filosofiski, rakstīdams kartiņu nomurmulē:
"Nu... tas tāpēc, ka jūs visu laiku izrunājaties..."Skan: [no title #03] David Bowie - Little Wonder |
|
maa: ai, ai, kāds mums bebis!
meita: es neesmu bebis!!! Kikim ir trīs gadi, man četri :P
maa: a ko ta tētim opā? ko nekāp pati pa kāpnēm?
meita: bērns varbūt ir noguris! |
|
Vispār jau esmu eksaktais kadrs, tamdēļ būs grūti ar mākslinieka otu vai rakstnieka spalvu uztriept ainiņu, kas patlaban darās vannas istabā.
No tās puses plūst lavandas-vaniļas smarža, ūdens šļakatu troksnis un mežonīgs "sozīdēja gaiļapīši apeņīšu gorumā, sobraukuši briutes rodi - pīci krakli mugurā". Pie līdzīgām skaņām bijām pieraduši dzīvojot trīs gadus blakus poligonam. Tik tur repertuārs bija sūnaināks :)
Nu principā līdzīgu ainiņu var redzēt pretty woman, kur daiļā rudmate ietinusies vannas putās pilnā balsī dzied. Vai to laikam sauca par maurošanu? Balss ne kripatiņas un dzirdes arī. Bet iekša ir!
Skatīdamies kādu no daudzskaitlīgajām dvīnīšu Olsenu filmām, izdomājām likvidēt mammas vājuma mirklī nopirktos austrumu saldumus - riekstus cukurā.
Protams, ar pekas zobiem tas ir sarežģīti. Tāpēc smalki instruēju no sākuma nosūkāt cukuru un tad tik grauzt riekstu, tas sasodītais grauzdētais cukurs ir šausmīgi ciets. Pašai, protams, pacietības trūkst un lieku iekšā tā, ka skrumšķ.
Protams, bērns klūp virsū - "a ko pati grauz? Kāpēc es nevaru?"
Saku: "tev zobiņi ļoti švaki un pilna mute zobgraužu."
"A tev nav?"
"Nea"
"Parādi!"
(atvāžu muti līdz ausīm)
"Hmm, balti... ā, šite ir! .. ā nē, tas rieksts... a kāpēc tev nav zobgraužu?"
"Nu es tīru zobiņus rītā un vakarā!"
"aaaaaa"
Dūda paķer pāris riekstiņus, aiznes tēvam un komentē:"Tu tik nosūkā to cukuru un tad ēd riekstu. mēs jau netīram zobus rītā un vakarā!"
acīmredzot, bērns būs kārtīgs latvietis - ja pašam jāmokās, tad lai tiek otram ar' :) |
|
Tēvs izņēmis savu dārgumu no dārza.
Meita, protams, saprot, ka brīžos, kad mātes nav klāt, viņai jāpilda Klāras Klukstes funkcijas.
Tapēc gādīgi vēršas pie tēva:
"Nu, kā gāja darbiņā šodien?"
Tēvs mazliet apstulbis no jautājuma, bet nopietni atbild:
"Daudz jau darbiņa, bet nu neko, daudzmaz visu apdarījām un tā..."
iestājas neveikls klusums.
Meita neiztur:
"Nu, tu netaisies jautāt, kā ta man gāja dārziņā?" |
| dauc lamu dzišindinā! | 10. Okt 2005 @ 08:34 |
|---|
|
baloni sapirkti, superkrāsaini salmiņi ar, dzeltenas glāzītes, vezums ar cepumiem un 3,5 litri sulas! Cilvēks saposies, pirmo reizi šosezon pirmdienā piecēlies bez kašķiem - ir taču reāls iemesls celties -
( Jāsvin! )
pacilātā gaisotnē - neviens neko nekavē, laicīgi esam izbraukuši - tēvs visus izvadā pēc piederības un kristīgās pārliecības. Ģimenes galva kā pie svētkiem nolemj mammu aizvest līdz pašam darbam, nevis izmest pie sarkanās gaismas krustojumā.
Apstājamies pie luksofora, bet es sēžu apmierināta ar dzīvi un klusībā priecājos, ka nebūs jākāto kājām, ierauju galvu dziļāk jakas apkaklē.
No aizmugurējā krēsla atskan: "Nu, tremsies taču ārā!" |
|
Reiz nu esam laikus mājās - vēl pat ziņas nav sākušās. iekārtojamies ar tēti dīvānā, nu tik skatīsimies, kas pasaulē jauns.
tik tavu neražu - mazais jau ir sastellējis savu teletūbiju DVD un kategoriski iebilst pret ziņām. sak - es paskatīšos teletūbijus, tad varēsiet skatīties savas ziņas. argumenti, ka tūbiji ir DVD, bet ziņas sākas astoņos lai tur plīst vai lūzt, nelīdz.
nojaušu, ka pārrunu ceļā te neko nepanāksim.
iešaujas nāvīgi pedagoģiska ideja - apvienot patīkamo ar lietderīgo vienmēr ir bijis varen saimniecisks gājiens.
tā kā mums jau labu laiku ir problēmas ar to, ka bērns visu panāk ar izdīkšanas un ņerkstēšanas metodēm, piemiedzu tētim un dodu komandu "начинаем ныть!"
Tēvs ātri uztvēris domu, sāk nelabā balsī īdēt "gribu zīīīīņas, gribu zīīīīņas skatīīītieeeees". pievienojos es un galubeigās kaimiņi drošvien pārkrustās.
Bija nepieciešamas kādas 3 minūtes. bērns sabozis katru sava ego spalviņu, uzmestu lūpu noburkšķ: "es nezinu, ar kuru pogu pārslēdz uz ziņām un nopauzējiet manus teletūbijus!".
Tā nu mēs pārlaimīgi vērojam zilo ekrānu, mazulis pie katras reklāmas pauzes prasa "vai jau viss?" un mēs pacietīgi atbildam korī "Nē!".
tēvs mums hronisks miegamice patrāpījies - var iemigt jebkur un jebkādos apstākļos, turklāt pārējiem ģimenes locekļiem tas nav nekāds noslēpums.
vai nu pēc TV gaismas mazliet pievērtajām acīm, vai pēc tēva pozas, bērns izspriedis, ka tēvs nu ir iemidzis.
pūcīgais zvirbulēns neiztur un knābj : "tēt, tu guli??? visiem šausmīgi vajadzēja ziņas, nu tad tagad skatieties!!!" |
| Napoleons Bonaparts nobāl, ka es jums saku! | 3. Okt 2005 @ 20:24 |
|---|
|
Kā nu gadījās, kā ne - tēvs no copes atgriezās ar divām zaļsvārcēm maisā.
Tā kā šajā mājā ir likums (nav grūti iedomāties, kurš to izdevis) - pats noķēri, pats i tagad tīri! - tēvs sparīgi cīnās pa izlietni, zvīņas šķīst pa visām malām, jaunkundze asistē.
No istabas dzirdu lietišķu sarunu:
Jaunkundze: paskat, rekur zarnas!
Tēvs: mhm
J: Jā, bet mums nav kaķa! Baba vienmēr zarnas atdeva kaķim!
T: mhm
J: Mums jānopērk kaķītis, nemetīs tak tagad labas zarnas ārā!!!
T: (daudz un dažādas neartikulētas skaņas)
Ja laiku pa laikam dienas kārtībā nepavīdētu jautājums "Mammu, gribu kaķēnu! Mums noteikti vajag kaķīti dzīvoklī!" es varbūt patiesi noticētu, ka man ir saimnieciskākais bērnelis šaipus horizontam :)Oma: creative Skan: Depeche Mode - [Violator #06] 06 Enjoy the Silence |
| Atrakcijas vējainā sestdienā | 17. Sep 2005 @ 21:46 |
|---|
|
Ome ar sīču baru nepilnā sastāvā (vecākais nosūtīts trimdā uz skolu) Esplanādē lēkā. (Taisnības labad gan jāpaskaidro, ka lēkā tie četri gabali pa batutiem, ome vaktē). Eju satikt.
Pa gabalu jau redzu - divi lielākie plivinās - pazib kājas, pazib matu ērkuļi, pazib dupši... Ome kāto pāri laukumam, aiz muguras tekalē mana jaunkundze, un aiz zināma gabaliņa pats mazākais, domīgi vērodams apkārtni.
Esmu pamanīta diezgan ātri, divas ļipatas-ļapatas vējā plandot metas man pretī un, izlaižot garlaicīgo sadaļu ar "vaiiii, čau, mammuuuu, cik labi, ka atnāci! vai, kā es tevi gadiīju", ķeras vērsim pie ragiem - tur ir tāāāādas mašīnas, tur jāsamaksā naudu un var braukt! es ļoti, ļoti gribūūūū". nu labi, nesākšu dienu ar "Nēēē!". Lai jau.
Izrādās par 50 saņiem drīkst braukt veselas 4 minūtes - 2 apļus lūk ap to zaļo laukumiņu. novīpsnāju pie sevis - ir gan maitas, pat Hertz autonoma šitā ādu no acīm nemauc, bet ko nu vairs.
Iekāpj mana nopelniem bagātā skatuves māksliniece un sporta laureāte krosā simts metru skrējienā sievietēm mašīnā un min grīdā.
man aizraujas elpa - mazā mašīnīte nenormālā ātrumā nesas uz priekšu. Dūda sagriezusi stūri tā, ka faktiski jāsaka - mazā mašīnīte nenormālā ātrumā griežas ap savu asi. Man parauj ņirga - nu protams, tas jau tev nav ar kājām stumjamo mašīnīti vadīt. Tad sametas žēl bērna, rādu, lai iztaisno stūri un vismaz uztaisa lielāku apli, savādāk apvemsies. Šo savu teikumu es nožēloju vel līdz galam nepateikusi. Tagad, kad stūri izrādās var grozīt arī tā, mašīna pārvēršas par nekontrolējamu monstru ar spiedzošu blondīni pie stūres. Es uzjautrinos un saku, lai tak ar domu groza stūri, vai lai mēģina nomest gāzi, jo šitādā ātrumā viņa noteikti kādu nonesīs no kātiem.
Kāds nebija tālu jāmeklē. Šī kļuva par manu otro dzimšanas dienu. Un vēl pārdesmit Esplanādes apmeklētājiem, kuri, acīmredzot spiedzienus rēcienus izdzirdējuši, nosprieda, ka tas ir jāredz. Idioti. Pilns parks ziņkārīgiem, neaptēstiem un pilnīgi briesmas ignorējošiem faķīriem. Brīdī, kad to, kas tur notika, vairs nevarēja saukt par sievieti pie stūres, bet par vietēja mēroga dabas stihiju, sāku domāt, kā man viņu noķert un izraut no tās mašīnas. Kā glābējs parādījās krustmeita ar brāļuku. Brāļuks ātri izstājās, jo saprata, ka spēle ir netīra - četrgadīgs divastu bandīc džipā pret astoņgadīgu neapbruņotu puisēnu, kurš grib kaķēnu? Ko gan mēs gribam apmānīt?! Krustmeita izvēlējās Kareņinas stratēģiju - metās mašīnītei virsū, bet palika ar apdauzītu celi. Tad orkāns apstājās. Atviegloti uzelpoju un nospriedu, ka mūsu 4 minūtes ir galā un tas velna rats tālāk nekustēs. Krustmeita divos lēcienos bija klāt mašīnai un... jaunkundze uzdeva gāzi un apmeta vēl vienu nāves cilpu ap laukumiņu. Aizcirtās elpa, žēli sāku skatīties uz puisi, kas iekasē naudu - varbūt viņam ir kāds laso vai kas tamlīdzīgs... nekā. "Puisis" bezkaislīgi sēdēja krūmos (tur laikam drošākā vieta) un izlikās, ka tas viss viņu neskar.
Apvienotiem spēkiem ar krustmeitu panācām mazo vellatu, izķeksēju jamo no mašīnas un poga noparkoja mašīnu.
Meita aizrautu elpu, spīdošām acīm izdvesa: "un tagad pamēģinam moci!!!". Mēs ar krustmeitu zīmīgi saskatījāmies un nepieklājīgi ātriem soļiem stiepām viņu uz kāpelējamo spēļu laukumu ar smilškasti.
Tātad, tie, kas ir izmēģinājuši visu adrenalīna ķeršanai - gumijlēkšanu, lēkšanu ar izpletņiem un kāpšanu Everestā, un šķiet, ka ir redzējuši visu, par lētu naudu (50 santīmiem) piedavāju 4 minūtes Esplanādē, kurās jums pārskries visa dzīva acu priekšā :))
Ar to visu, protams nebija gana. Aizgājām palēkāt pa Kongresnama batutiem. Tur, savukārt "meitene", kas "uzpasē" pasākumu, man centās iestāstīt, ka līdz 6 gadi bērniem pēc noteikumiem ir jālēkā kopā ar pieaugušo. Sasmējos un noprasīju, kā viņai liekas, vai tiešām būs drošāk, ja ES lēkāšu pa to pašu batutu, kur 10kg bērns, turklāt ņemot vērā, ka nekad neesmu to darījusi? Viņa mazliet aizdomājās un vairs necitēja man noteikumus. Kādam ambālim jābūt, lai izdomātu ko tādu?
Blakus batutiem tāda zila plēves mājiņa, kurai durvis uz rāvējslēdzējiem (tā kā jakai, tik jāvelk uz leju, ja gribi aizvērt), laikam tak "meitenes" saimniecības ēka. Kāds aptuveni trīsgadīgs puika vaļēju jaku, iznāk no lēkāšanas arēnas (starp citu, reāls piemērs tam, cik baudāms bērnam ir batuts, ja lielais blakus lēkā - mazais sēž un katrs centiens pieslieties kājās beidzas ar fiasko, tā kā pieaugušais pat īpaši nelēkājot padara pamatu zem kājām ļodzīgu) tētis puikam saka - aiztaisi rāvējslēdzēju! Puika daudz nedomādams klāt pie "meitenes" saimniecības mājas un "žviukt!!!" aizrauj mājai rāvējslēdzēju. Mēģinu nesmieties... kā ta lai cilvēks zin, kuru rāvējslēdzi tēvs domājis??
Neticami, bet visi sveiki un veseli nokļuvuši mājās, sapirkuši kompes un liminādes, bebji sēž pie galda un zīmē. Protams, abiem vajag vienu flomīti. kaut pakaries - ir iedvesma uz dzeltenu un viss. Neies tak aplauzt talantu jau saknēs. Sākas villas izmešana, atņemu dzelteno jaunkundzei, iedodu bebim. Saku pelei - "nu rekur rozā, pazīmē tagad ar to!" Pele, sažņaugusi rozā plomīti ķepā noskalda "Ne-gri-bu!" Uz ko bebis lietišķi nobubina "Ak ne-bi-bi?" un aši izrauj rozā no jaunkundzes rokas!
Tā notiek, ja neiziet uz kompromisiem.Skan: Rama Dance - [Sāga] melna dziesma |
|
Tēvs sestdien no rīta dodas uz Tallinu futbolu skatīties (ar visam no tā izrietošajām sekām).
Notiek ģimenes apspriede no operas "Cikos kur kuram jābūt, līdz cikiem kuram kas, kur tai laikā atrodas bērns un kā galu beigās tikt līdz mājai".
Es: Cikos tev jābūt centrā un kur domā mašīnu atstāt?
Tēvs: Pusdeviņos centrā, aizbraukšu ar mikriņu - ne īsti ir kur mašīnu atstāt, ne atpakaļ braucējs būšu.
Jaunkundze: A kur liksi mikriņu? |
| solis lielajā sportā :) | 30. Aug 2005 @ 22:01 |
|---|
|
Mūsu miestā šodien kross!
Aizbraucām satikt tiesnešus (!) Semu un Džoni! Tas beidzās ar to, ka jaunkundze tika S5 grupā ar numuru 68, un tēva pavadībā dicoja simts metru distanci pa mežu. Nojausmas par to, kas ir sacensības, mums, protams, nav un nevar būt. Mamma prasa "Skriesi krosu?" Pfff, lai vai kas būtu kross, ja runa ir par skriešanu, tas noteikti ir interesantāk par istabas kārtošanu! Tāpēc seko momentāna reakcija "Mhm!" un atiet, zuzīt. (Tēvu nācas ilgāk pielauzt...)
Uz podesta godpilnā vieta virs cipariņa 1, ļauži applaudē, fotografē un pasniedz balvu (suliņu ar salmiņu un pildspalvu) , cilvēka bērns sajūsmā!
Mājupceļā, kad uzvaras eiforija pierimusi, dūda pilnīgā neizpratnē - "Kāpēc ananāsu suliņa? Es gribēju āboļu!" Man pārskrien tirpas pār muguru - un kas, ja nākamreiz uz podesta stāvot cienījamā sporta meistare vairs nebūs apmulsusi un bargā tonī to pajautās apbalvotājam? Vai teiksim - "Man tāda pilspalva jau ir!" vai "A jūs katru reizi dosiet tik suliņu un pildspalvu? Zaļas jums nav?"
Zeme, paveries!
Vakarā sekoja zvanu tūre omēm, krustmātēm un babām "es biju sa-cen-(pauze)-cen-cī-bās un dabūju pirmo vietu!!!"
Labi padarīta darba sajūta - KĀDAM tak ģimenē jāsporto...
P.S. To, ka tajā vecuma grupā viņa skrēja viena un pirmā vieta bija arī vienīgā, es pateikšu, kad viņa sasniegs pilngadību :)Oma: veselā miesā vesels gars! Skan: James Brown - [TOP OF THE SPOT 1] I got you (I feel good) |
|
Veči aizrāvušies ar seriālu - bojeviku, katru iesākto sēriju pavada vārdi "vēl šito un tad viss, kaut ko beidzot jāpadara arī".
Te izlec pats mazākais, cītīgi sagaidījis, kad viena no "noteikti
pēdējajām" sērijām beigusies, un paziņo: "Tagad skatīsimies kaķi
Leopoldu!!!"
Mēs saskatāmies, saviebjamies: "Nē, nu vēl vienu sēriju mēs un tad Leopoldu!"
Pele (sarauc pieri pareizajās rievās) noskalda:
"Nu nēēē, šitā neies krastā! Tagad Leopoldu!"
Sausu muti ejam darboties pa māju... |
| nauda!!! | 18. Aug 2005 @ 22:47 |
|---|
|
mazliet iz solītās vēstures...
Meita atgriezusies no ilgās prombūtnes laukos, bauda pilsētas labumus, proti, sēž vannā, smaržīga ūdens ieskauta (Stenders joprojām grauž robu mūsu ģimenes budžetā), laiski mazgā kājeles un vairāk prātotadama, mazāk uzrunādama tēvu, kas sēž blakus sajūsmā, ka viņa eņģelītis atgriezies, skaita, kas nu ir sakrājies pa vasaru - KO NOTEIKTI VAJAG NOPIRKT... tad nu atiet zuzīt - bāāāseinu, penāāāli, sooomiņu, šķērītes, krāāsainas pildspalvas (visu nenosaukšu, saraksts ilga aptuveni piecas minūtes).
Tēva sajūsmu par bērna atgriešanos sāk aizēnot izmisums.
- bet bērniņ, man tak nav tik daudz naudiņas, lai to visu nopirktu!!! kur lai es tik daudz tagad ņemu?
(seko gandrīz momentāna atbilde, turklāt ļooooti iecietīgā un pamācošā tonī)
- bet tu strādā, strādā, strādā un tad tik pērc, pērc un pērc!Oma:  cheerful Skan: Putnu Balle - [Sapnu pardevejs #03] Sapnu pardevejs |
| Prioritātes | 11. Aug 2005 @ 09:10 |
|---|
|
ehhh, visu vasaru jaunkundze bija trimdā (kas gan netraucē darīt blēņas, bet par tām citreiz...), aplaimoja ar savu klātbūtni omes laukos.
Tad nu sapucējāmies doties uz bērnudārzu, dūda, salasījusi visas iespējamās mantas, aizčāpo uz dārziņu.
Vakarā neizbēgamais mātes jautājums - Pele, kā gāja dārziņā?
Pele: Labi! Ēdām pankūkas!
M: Nu gan jums forši! Kas vēl bija?
P: Sarkanā zupa!
M: Āāā, bet no bērniem kas vēl bija?
P: Bērni arī ēda pankūkas!
M: Nu bet cik jūs bijāt? kā sauca bērniņus, kas vēl bija?!
P: Trīs bijām! Ramona, Elīza, Armands... Paula, Kristiāns...
M: Nu skaidrs, trīs...
P: ...Vēl bija tomāti... maizītes...Oma: keke Skan: U2 - If God Will Send His Angel |
| dejas | 29. Apr 2005 @ 13:00 |
|---|
|
Vakar mamzelei bij deju skate. Pletējām bruncīšus, pinām bizes, vilkām baltas zebikses - arvienvārdsakot viens pamatīgs saviesīgs pasāciens bez gariem galdiem noslēgumā! Beidzot man bija iespēja dzirdēt visu Pupas repertuāru saliktu pa plauktiņiem - katru dziesmu, katru deju atsevišķi, turklāt no sākuma līdz beigām, nevis vienā mākslinieciskā kolāžā par runci - peļu junkuriņu ar sarkanu rožu vainadziņu, kam burkāniņš kāpostiņš ir gardumiņš!
Pasākums, protams, skaists un saviļņojošs, kā arī nogurdinošs līdz bezjēgai. Tā dziedādamas un dejodamas braucām mājās un ar pārguruša bērna mokām likāmies uz auss.
Šorīt, kā gadījās, kā ne - sagribējās man svārku. 99% gadījumu esmu sastopama garajās biksēs, tamdēļ viegli saprotams bij bērna izbrīns - kas tev tas tāds mugurā?
es - nu kā kas, - svārki taču mammai!
meita: - āāāā, šodien TU dejosi??? |
| 100 liekēži Jēkaba ielā! | 3. Apr 2005 @ 19:35 |
|---|
|
sēžu miera un klusuma apvīta vannā.
attaisās durvis, ienāk pats nopietnākais bērnelis pasaulē, ar no galda paķertu likumu "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībam", un paziņo:
"kamēr tu mazgāsies, es tev palasīšu dzejoļus!"
ar vieglu rokas kustību pārmet vienu lapu pār otru, saņem likumu lietišķi viena rokā un, ar acīm sekodama, rindiņām lasa:
"tuk tuk taisīsim
strazdulēniem būrus!
jaunie putni drīz būs klāt -
atlidos pār jūru!"
tieshi tas pats bija likuma 22.pantā un grozījumos...
es jau sen teicu, ka nesaprotu, par ko mēs tiem 100 liekēžiem un muļļām algas maksājam? :)Oma:  curious Skan: Zvaigznu kabare |
| mmmālacīc! | 26. Mar 2005 @ 11:45 |
|---|
|
pošamies braukt Lieldienu jebšu Ak-dies-četras-brīvdienas-pēc-kārtas piknikā! tētis aizbraucis pēc omes un bebja, mēs - divas neatkarīgas latvju zeltenes - brauksim ar goufu.
jaunkundze jau kādu laiku cīnās par patstāvīgu dzīvi. pati iesākusi meklēt sev drēbes, no rītiem pamodināt viņa var tikai piesolot, ka ļaušu gludināt (!!) kaut ko... ko gludināt nav nozīmes, galvenais ar mammai nošpikotu ubernopietnu un lietišķu grimasi pletēt kaut kabatlakatiņu :) vakar pati lika savas (!!) drēbītes veļasmašīnā, bēra pulverus un visu, kas atradās uz veļasmašīnas, pēc tam karināja! vēl mazliet un paziņos, ka noskatījusi foršu vienistabas dzīvoklīti Bolderājā....
tā nu mēs šodien katra par sevi pošamies izbraukumam. dūda velk skapī sameklētās kombinezonbikses, bet - tavu neražu - poga iztrūkst! atskan velnišķīga šķendēšanās un žēls "mammuuu, piešūūūūsi?" visa beigās.
es, protams, ar prieku un svētlaimi piekrītu, kamēr nav izdomājusi, ka pati var kaut ko kaut kur piešūt!
atdodu saremontēto drēbes gabalu īpašniecei, viņa ar neviltotu izbrīnu:
"āāāāā, tu jau piešuvi??? mmmmm, redz, kāda tu man liela malacīte!!"
taisnība, laikam, jau vien ir, ka nav nekādas vajadzības pēc spoguļa, ja tev ir bērns...Oma: pavasaris! Skan: GiGi D'Agustino - I'll Fly With You |
| audi... | 20. Mar 2005 @ 16:47 |
|---|
|
esam iestūrējuši periodā, kad jāvāc jelkāda veida informācija. un, jo nelietderīgāka tā ir, jo labāka. piemēram, mašīnu markas.
ar jautājumu "mammu, kā sauc šito mašīnu?" māte tiek tiranizēta metru pa metram līdz pašam darbiņam. vissmagāk man iet ar autobusiem un ceļu tehniku :)
pats par sevi, ka zinām skaidri un gaiši - tētim ir audi, mammai ir goufs. kāpēc vienai ražotājs, otrai marka? nu vienkārši - mēģinājumi iemācīt "folksvāgens" vai "audi astoņdesmit bē četri avants tdi" izgāzās ar troksni.
kā nu gadījās, kā ne, bet audi cieta no sievietes mēģinajuma noparkoties un tika ielikts servisā. tā nu visi trīs veselu nedēļu pārvietojāmies absolūti neģimeniskajā, 15 gadus vecajā golfā.
nav īsti skaidrs, vai mašīnas iepriekšējais saimnieks bijis maniakāls gaisa atsvaidzinātāju kolekcionārs, vai trīs dienas vecu līķu pārvadātājs, bet fakts ir neapgāžams - mašīnas salons no vienas vietas nokarināts ar smaržojošiem "wunderbaumiem", mērkaķiem, sirdīm un tamlīdzīgiem rekvizītiem. savukārt, golfa patreizējais īpašnieks ir pataloģisks sliņķis, tāpēc visa atsvaidzinātāju armāda karājas, kur karājusies dieva mierā. tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ dūda jau pirmdien paziņo, ka mammas goufs viņai labāk patīk. nu bet kāda runa - visu ceļu var noņemties ar karekļu noraušanu un lipināšanu atpakaļ. taisnības labad jāpiemin, ka vēl goufam ir tāda kā ekskluzivitātes piegarša, jo parasti māte tajā pārvietojas viena, turklāt, lai dūda tiktu savā krēslā, ir jānoloka priekšējais. nu kur vēl ekstrēmākus pārbraucienus par velti sameklēsi?
tā nu viendien tiek apspriestas mazdas un bembji. tā kā māti šitā padarīšana šausmīgi garlaiko, pele savā nodabā pati ar sevi pārspriež jaunumus satiksmes auto sortimentā.
"rekur laikam bembis... nē, nau bembis.... māāām, kā sauc to te?"
(mēģinu izlikties par beigtu un neatbildu)
tēvs norūc - "toijota!"
monologs turpinaas "toiota... aha... bet tētim ir audi un mammai ir goufs... man mammas goufs labāk patīk... tētim audi... nekas, visas mašīnas kādreiz būs audi..."
...mašīnā iestājas kapa klusums...
ja mašīnas un mani gabarīti ļautu, es gārgdama vārtītos pa grīdu, bet nākas samierināties ar sēkšanu tāpat sēdus! es, protams, esmu dzirdējus versiju, ka visas mašīnas reiz kļūst par opeļiem, bet ko tādu dzirdēt par audi, turklāt, sēžot 15 gadus vecā otrajā golfā, kuram varētu piesist izkārnti - Valsts Korozijas Muzejs???
dūda, redzot, ka māte nosmaks no smiekliem, sāk hihināt līdz. tā mēs kādu brīdi uzjautrinamies, līdz es iedomājos paskatīties uz savu lauleni.
pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka viņa galvā ir vismaz pāris atmosfēru liels spiediens, acis tūliņ izspiedīsies no orbītām un tvaiks šķīdīs pa malām. tā kā nav viennozīmīgi saprotams, vai tētis taisās smieties līdz ar mums, vai arī nelaist vairs savā mašīnā, mēģinu apturēt smieklu lēkmi un kušinu jaunkundzi...
man ilgi nācās zvērēt un dievoties, ka man ar šo teikumu nav nekāda sakara...Oma:  bouncy Skan: Detlef - Sen tu lūdz |
|
"mammu, kad tu mirsi?"
mute paliek sausa... paveros izmisusi uz savu lauleni, viņa sejā 5 sekunžu laikā nozib visa grimašu gamma - no absolūtas neizpratnes līdz aizturētiem smiekliem. nespējis nolasīt no mana ģīmja, kuru no visām paturēt, atstāja universālo "es jau neko, es te tik tā stūrēju un esmu neitrāls kā šveices slēpe..."!
cenšos uztvert sarunas pamatideju un izgrūžu - "a tev gribētos, lai mamma nomirst?"
nospurdz smiekli, parādās blēdīgs smaids un galvu kratīdama pele saka - "nēēēēēēēē!"
atviegloti nopūšos...
"nu bet... KAD?"
jūtos tā, it kā man būtu jānosaka sava bēru diena un pas dies pēc tam izdomāt dienu vēlāk :)
"nuuuu, eeermmm, nu kad būšu pavisam veca, tad laikam!"
"bet baba Broņa jau ir veca!"
pilnīgā apstulbumā, vārdus bardačokā un pa mašīnas salonu meklēdama stostīju kaut ko par to, cik kuram lemts un kaut arī baba Broņa ir veca, viņai nav pienākums tāpēc nomirt un par to kā jāpriecājas par katru babas Broņas nodzīvotu dienu.
nu ko tur vairs uztraukties par to, ka kārtējās zivtiņas nāves iestāšanās tiek konstatēta ar vārdiem - "āāā, mammu, paskaties zivtiņa nomirusi! iedo man, iedo man, iedo māāāāāāāān!!! a kad nomirs arī pārējās, nopirksim jaunas?"
bērns nāvi uztver kā kaut ko pašsaprotamu, tā kā brokastis un rājienu par slapjām kājām. teikšu kā ir - esmu moderna mamma un apzinos paaudžu akcelerācijas principu. sagatavoju sevi stārķu un kontracepcijas sarunai uz pirmo klasi, ja līdz tam laikam nebūšu laimīgas omītes statusā, bet sarunai par nāvi... pat īsti neatminos, ka pati būtu ko tādu prašņājusi. un vēl līdz šim nezinu, ko atbildēšu, ja vēl kāds tikpat interesants jautājums radīsies mazajā, blondajā pakausī...Oma:  weird Skan: Placebo - 20 Years |
|
|