| Veikalā | 20. Okt 2006 @ 20:44 |
|---|
|
-Eu, mož nopērkam tev šito te, varēsi burtiņus zīmēt šiten tajos caurumiņos?
-Mammu, tas ir trafarets!
-Nu jā, es jau par to pašu...
Ā, un vēl mēs tagad skatamies regulāri ūsaini ērlu (My name is Earl). Jācer, ka drīz iznāks jauna sērija, jo otrajai sezonai pirmās četras jau zinām no galvas.
Man gan nešķiet, ka tā ir viņas vecumam filma, bet ko var gribēt no cilvēkbērna, kurš 2 gadu vecumā aizrautīgi skatījies Woodstock - Three Days of Peace and Music '68 un Monty Python, un Futurama? |
| Mani mīļie radiņi, man ir pieci gadiņi! | 15. Okt 2006 @ 18:10 |
|---|
|
Vakar bija pidžammu balle.
Ome sarūpēja mices, ar krustmāti rūpējām 5 (piecus gab!!!) maisus ēdmaņas, balonus, salmiņus, pūkšķīvīšus un pūkglāzītes. (Nav ne jausmas, kur tas viss palika).
Tā jau saka, ka žurnālistam visriskantākais darbs.
Tā nu es arī metos virpuļa centrā, lai sagādātu vēsturei mazliet kadru!
( palūri arī tu! )
Šodien istabai nepieciešams sīks kosmētiskais remonts, bet mums izdevās bez špaktelēm padarīt skatu baudāmu!
Vienīgais, ko jāatceras - nepirkt riekstus glazūrā. Tie visi apsūkāti šodien salidoja putekļsūcēja kārajā rīklē.
Pie reizes arī noskaidrojās krustmāti tik ļoti satraucošais jautājums - "Kur mani riekstiņi????" Nez vai šodien tas viņu vēl interesē? |
|
-Mēs šodien ar Kiki runājām ar svešu puiku! Prasījām: "Kā tevi sauc? Kā tevi sauc? Kā tevi sauc?"
Un viņš teica "Toms. Toms. Toms."
-Ar svešiem bērniem manis pēc runājiet, bet ar svešiem pieaugušajiem gan ne, labi?
-Nu viņš tāds puspāraudzis bērns! |
|
Braucam skatīties kā mammai būs jābrauc uz interviju, iekuļamies baisā korķī.
Meituks izvelk no maišeļa grāmatiņu - Paskat! Man ir Sarkangalvīte!
Atzinīgi māju ar galvu - re kā forši, būs Tev ko darīt korķī.
- Mammu, palasi!
- Ēē, nu negribas īsti...
- PA-LA-SI!
- Negribu!!!
- Ja tu nepalasīsi...
- Tad kas?
- Vāks tev būs!
-...(šajā vietā vecāki sprauslā)
Jaunkundze par tādu attieksmi uzmet lūpu, - izrādās, gudrības saklausītas superizglītojošajā Šreks 2 - un vecāki tagad uzdrošinās par to ņirgt.
Pa mizu jau kā parasti tiek man:
- Mammu, tu negribi attaisīt mašīnu, izkāpt ārā un ielekt Daugavā?
Brīžiem aizmirstas, ka jaunkundzei vēl nav 5 gadu... |
|
Ārā ducina pērkons.
Bēdīgā pieredze ar pērkona negaisu un elektrību ir padarījusi savu - tiko manā istabā iebrāzās bērns ar savu spīdīgo sveču kolekciju rokās un izmisis kliedza:
"Mamma, tev pičkas ira, tūliņ būs tumšs??!!!" |
|
Šodien kaut kā netīšām sanāca kā tai anekdotē: "Tēti, alus veikalā nebija, es nopirku tev cepumus!"
Braucām uz Debesmannā Baibas audzinātājai un auklītei pēc ziediem (rīt sākas dārziņš...), bet ziedu veikals bija ciet un mēs visu naudu notriecām blakus esošajā zoo veikalā. Tagad mūsu vientuļajai pecīlijai ir kompānija - divas molinēzijas un trīs neoni! Jaunkundze gribēja pirkt arī zivju barību, neskatoties uz to, ka mums mājās jau ir divu veidu barības. Mīļā, labā pārdevēja nāca talkā un teica, ka zivis nedrīkst pārbarot, viņām uzpūtīsies punči un nomirs.
Mājupceļā Pupa dziļdomīgi vērodama zivteles maisiņā skaļi domāja: "Varbūt iepriekš tās zivtiņas nomira, jo pārāk daudz ēda?"
Es nospriedu, ka necilāšu mūsu skeletu skapi un nestāstīšu, ka faktiski jau viņas nomira no bada, tā kā regulāri uz nedēļu tika aizmirstas.
Un vēl es turpmāk piedomāšu kārtīgāk pie saviem solījumiem. Lai dabūtu bērnu prom no krustmātes, es piesolīju, ka iesim ārā ar riteni.
Tā nu mēs gājām ar... Lietus plīkšķēja pa asfaltu, un manu kailo galvu, visā apkārtnē nevienas dzīvas radības, - tikai mēs, lēnā, nesteidzīgā gaitā metām riņķi ap māju. |
| Iedzimtība | 19. Aug 2006 @ 22:06 |
|---|
|
- Zini, tur laukos bija viens mazs puika, kurš nemāk runāt.
- Ak šitā?
- Mēs ar Artūru spēlējām futbolu, viņš pienāca klāt un kaut ko tur teica "tože". Nu kaut ko par kožļenēm. Mēs nesapratām.
- Viņš runāja krieviski?
- Nu jā, laikam.
- Un latviski nesaprata?
- Nē, viņš jau piedzima krievs! |
|
Dūda jau nedēļu kā atpakaļ no trimdas.
Jo gadu, jo trakāk. Pusotrs mēnesis vietā, kur esi kungs un karalis, un visi izdabā jaunkundzes vēlmēm, un manā mājā ir ieperinājusies reāls nejaucēns.
Aizbrauca Maija, atbrauca Paija.
Vakar kaķu ome mēģināja sataisīt matus, tak nosauca par stulbo veceni un norādīja, ka viņas baba ir vecāka par kaķu omi, taču labāk māk matus taisīt.
Nemaz neielaižoties diskusijās par to, ka kaķu ome tomēr ir vecāka, liku zvanīt un atvainoties, labi zinu, ka tas ir smagāks sods par pērienu.
Vakarā ieguļas gultā: "Mammu, ko man tādu apēst?" - "Nu tak aizej uz ledusskapi un apskaties, ko tev tādu apēst!" - "Nē, es vēl nezinu, ko gribu! Tu apskaties un pasaki man!"
Na ķe raz!
Uzsākuši ar Kristoferu stulbenis - idiots diskusiju. Saliku abus kaktā. Kikis stāv lūpu atritinājis, glūn drūmu skatu cautr pieri uz mani. Neiztur un noņaud "Nu māsāā, nāc man bakām pastāāāvi!".
Lieki piebilst, ka māsa atteicās to darīt.
Toties vakar patīkami pārsteidza. Skatījāmies multenes, aizlikās uz ledusskapi, atgriezās ar saldējuma kasti un divām karotēm, bez vārda runas iedeva man lielo karoti. Itkā sīkums, bet viens varens lēciens cilvēcībā utem, kuram eksistē tikai viens dzinulis "man vajag". |
| Trimda | 26. Jun 2006 @ 10:10 |
|---|
|
Tas nu atkal ir noticis - vasaras trimda ir klāt.
Taisnības labad jāpiemin, ka jaunkundze gan to sauc par atvaļinājumu pie babas.
Nu OK, sapriecājos, ka šogad iztiksim bez saraudātām acīm,ja reiz atvaļinājums, tad patīkams notikums.
Nodzīvojušies dienu pie babas, dodamies ar tēvu prom. Es vēl cenšos izmisīgi kādu samīļot un nozvērināt klausīt (uz ko, starp citu, apstiprinošu atbildi tā i nesaņēmu...).
Braucam prom, pametu skatu atpakaļ, bērns skrien pakaļ! Man dūša aptekas, tēvs aptur mašīnu, neizpratnē skatamies te viens uz otru, te uz skrienošo bērnu.
Mēģinu situāciju glābt, un šausmīgi sirsnīgi māju "atā!", vecais arī pievienojas. Bērns nevaļīgi pamāj un ... ieliekas ceļmalā esošajā zemeņu laukā... |
| Mazliet iz vēstures | 17. Jun 2006 @ 00:14 |
|---|
|
Lielais brālis pasējis apliecību.
Ejam visi kolektīvi ķemmēt Imantu. Tēvs ar ekspotīcijas vaininieku pa priekšu, mēs abas ar mazāko iepakaļam. Tā kā tēma "ārzemes" vēl svaigā atmiņā, meita kā mazs vāverēns aizgūtnēm stāsta, kur viņa gājusi, ko darījusi. Stāstījums visai detalizēts - kā uz kāpnēm kurpe nokritusi, kā paklupusi un kā ar kociņu jogurtu ēdusi. Bez tā, ka izsmeļošs līdz bezgalībai, arī neapturams kā Niagaras ūdenskritums. Vienā mirklī, kad cilvēkbērns ievelk elpu, mazais brālis neiztur:
"Paklau, mazais, tev uzdzert nevajag uz šitādas runāšanas?"
Citu vakaru pie mums viesojas krustmeita.
Svēta lieta likties abām vannā un tad tur notiek Kroko un Dila cienīgas izdarības. Troksnis grūti aprakstāms - ūdens šļakatas pa gaisu, spiegšana, smiešanās un būkšķi.
Labāk vienreiz redzēt kā simtreiz dzirdēt. Vai vēl labāk - ne redzēt, ne dzirdēt... Arvienvārdsakot, es tur cenšos nelīst.
Pēc kāda laika atskan nevaldāma ūjināšana: "Māāmūū!"
Tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka prātā kāda nelietība, izliekos par beigtu.
Kad saukšana un ūjināšana nerimstas, eju tomēr skatīties, kas frontes līnijā notiek.
Ieeju un tur paverās aina - tai vietā, kur bērniem paredzētas galvas, rēgojas divi apaļi putu mākoņi ar platu smaidu pa vidu, un krustmeitas komentārs: "Paskaties, mēs jau nosirmojām, kamēr tu atnāci!!!" |
| bizness vumen! | 10. Jun 2006 @ 08:26 |
|---|
|
-Mammū, ja gribi konfekti, tad viens lats!
-Nē, paldies, negribu!
-Tad divi lati! |
|
-Māmmū, iedosi man kādu lūpenīti? Man lūpas nosprāga! |
|
-Nu saki vienam cilvēkam - kāpēc tev katrā peļķē ir jāiekāpj????
-Tāpēc, ka man ir gu-mij-zā-baki!!!
Tā mēs trallinādamas gājām šodien pie fotogrāfa, lai varētu dabūt grāmatiņu (īpaši attapīgajiem - grāmatiņa ar fotogrāfiju ir pase).
Pasākums izrādījās stipri sarežģītāks, kā biju domājusi! Ieraugot svešu sievišķi (fotogrāfu) jaunkundze uzmeta lūpu, kūkumu un lūrēja objektīvā kā klaburčūska uz trusīti. Ar lūpu ātri tikām galā, ar kūkumu bija smagāk - tiklīdz galva taisni, mugura šķībi, tiklīdz mugura taisni, galva jau otrādi. Tiklīdz sasmīdini - aizgriežas, kā nomierini, tā kūkums! Mugura slapja gan man, gan fotogrāfam, un galu beigās sanāca sagumis bērnelis ar dežūrsmaidiņu un divām bizēm.
Toties pateicoties tramvaju trolejbusu parkam un viņu fiksajai idejai noņemt pirmajā trolejbusā konduktoru, jaunkundze lepni sēdēja augstajā biļešu pārdevēja krēslā un nolūkojās uz visiem no augšas.
Turpceļā aiz gara laika lasījām zilo cedeli "KONDUKTORA VIETA", cik nu lasījām, cik atradām zināmos burtiņus - u, i, e un a. Ar līdzskaņiem tintē, bet lai vai kā, pa visu garo ceļu izlasījām gan.
Atpakaļceļā bērns lika iegūtās zināšanas lietā - ar garlaikotu izteiksmi vērsās pie mātes - Nu, izlasīsim kaut ko?
Es, attapīga sieviete būdama, ātri aptvēru uz ko velk un tikpat garlaikoti atbildēju - Labi, izlasi man to zilo plāksnīti!
Bērns, ar vieglu sasprindzinājumu sejā lasa: "KON-DUK-TO-RA VIE-TA".
Es kodu lūpā un pedagoģiski pareizā intonācijā uzslavēju savu mazo brīnumbērnu.
Tantei, kas mums sēdēja līdzās, izvalbījās acis, tajās atplaiksnīja izbīlis. Tad izbīli nomainīja vāji slēpta apbrīna un viņa izkāpa no trolejbusa pārliecībā, ka redzējusi četrgadīgu bērnu, kas bez drebuļa var izlasīt "KONDUKTORA VIETA".
Instinktīvi gribēju pastiept roku pēc kādas naudaszīmes par profesionāli piespēlētu teātri nopelniem bagātajai skatuves māksliniecei, bet viņa tikai pavērās apkārt ar nevainības pilnu skatienu, un it kā nekas nebūtu noticis noprasīja: Vai mūsu pietura vēl tālu?Skan: 687 Martika - Toy soldiers.mp3 |
| mājā kāmis!!! | 25. Feb 2006 @ 21:18 |
|---|
|
Atbraukuši mājās - kurš no skolas, kurš no darba, kurš no omes - veram dzīvokļa durvis, un pretī mums asti luncinādams izskrien un mīļi sagaida Bardaciņš.
Kā jau vienmēr, kad māte pārgurusi un dzīvoklī nevar droši kāju pie zemes likt, atskan neartikulētas skaņas, nešķīsta sodīšanās un ģimene draudzīgi metas mēzt māju. Tēvs "palīdz" meitai kārtot viņas kvadrātmetrus. Scenārijs nemainīgs kā angļu tējas pauze - tēvs kursē uz miseni, mesdams ārā visu, kas pagadās, meita kursē pakaļ, pārbaudīdama, vai nav kas vērtīgs izmests.
Vienā brīdī dzirdu tēvu netipiski skaļi šausminoties un pratinot bērnu, ko gan tas nozīmē. Pēc brīža atskan pilnīgi izmisis: "Un te arī???"
Tas sāk palikt interesanti, prasu, kas šim kaiš. Saņemu atbildi, lai bišķīt pagaidu, tūliņ redzēšu.
Gaidīšana sevi attaisno pilnībā.
Iznāk bērna radītājs ar dzelteno piramīdas trauciņu (tāda kā plastmasas glāzīte, tilpumā kādi 150ml, mazliet mazāka par vidusmēra sulas glāzi), tur rokās un rīstās. Trauciņš pilns ar visādiem maziem baltiem un dzelteniem kvadrātiņiem un bumbiņām.
Man pieleca pēc sekundēm 30.
Tas ir 150ml trauciņš, pilns ar tik-tak končām un dirol košļenēm.
Protams, man šad un tad bija ienācis prātā jautājums, nez pa kuru laiku gan viņa tās visas apēd, ja katru reizi, kā esam veikalā, pa paciņai pērk, bet man mūžam nebūtu ienācis prātā, ka viņa nemaz neēd...
Nu ko, saku, ka varbūt daļu atdodam Kikim? Citādi cilvēks dzīves laikā to nevar apēst.
Meita savaiksta neapmierinātu grimasi un saka: "Labi... (pauze) ...četras!" |
|
-Nu, tēti, ejam es tev iemācīšu deju!
-Bet es gribēju ziņas paskatīties!
-Nē, lai skan mūzika, kā tad es tev deju iemācīšu?
-Nu ar manu ritma izjūtu, mēs mierīgi varam dejot arī pie ziņām...
-Ā?! Labi, slēdz ziņas - dejosim!!! |
| mazliet par dziesmu, meliorāciju un incestu | 26. Jan 2006 @ 23:26 |
|---|
|
Diena sākusies visnotaļ nevainīgi - ar dziesmu.
Putni dzied debesīs
Savas kazas dzer
Savus ceļus silda
Pavasari ved.
Es, protams, saprotu, ka šī paaudze nedziedās "Pēterīts ar Miķelīti abi gāja beku lauzt", bet kāda heka pēc mācīt bērniem Boba Mārlija kaņepju tekstus?
Izrādās, ka Bobu Mārliju dzemdināju pati.
Dziesmas oriģinālais skanējums esot šāds:
Putni dzied debesīs
Savas kāzas dzer
Saule ceļus silda
Pavasari ved
Tad, spriežot pēc pēkšņā sižeta pavērsiena un pantmēra nomaiņas, seko nākamā dziesma:
Betvaitadzaķiolasdēj betvaitadzaķiolasdēj betvaitadzaķiolasdēj
Ees tieāāāšāāām nēēzīīnūūū!
Pēdējā rindiņa tiek vilkta tik pazīstamā manierē...
Atmiņā ataust vakari izbijušās PeMKas kojās, kur aiz sienas, pie vienīgā no PeMKas laikiem palikušā veča, mēneša pirmajos datumos salasījās visi, kas vien zin, ko nozīmē mēneša pirmie datumi, spējie pavērsieni politikā, kļūdas Pirmajā Pasaules' un Lielajā Tēvijas' un nesmādē dziesmu. Kas īsti tā par dziesmu, parasti izkristalizējas tikai pie rindiņas:
Tāāā nenāāāks nenāāāks vaāāirs,
Tāāā nēēatgrīeazīīsieēāās...
Jebkurā laikā ienākot mājā, pēc tā, kas dzirdams no blakusmitekļa, es precīzi varēju noteikt, cik ilgi jau notiek melioratoru omulīgā pasēdēšana, un cik ilgi vēl tā vilksies. Bet šīs divas rindiņas varēja pat mani pārsteigt pilnīgi nesagatavotu. Faktiski dziesma liecināja par pasākuma beigu sākumu. Bet nekad, absolūti nekad nevarēja zināt, kuras dziesmas piedziedājums tas būs šoreiz. Pie tāda tika gan trīs runči, gan vecpiebalgas ūdensroze. Dziesmai nebija nozīmes, visu izšķīra "tā nenāks, nenāks vairs"!
Bet, neskatoties uz vareno atkāpi, ne par to ir stāsts.( Īstais stāsts )Skan: Seal - [Seal #03] Crazy |
| mazo vārdiņu vācelīte | 23. Jan 2006 @ 21:35 |
|---|
|
ugunsbrēka
Visticamākais, ka elementāra pārklausīšanās (tāpat kā es visu bērnību nevarēju saprast, ko nozīmē "Davajā, davajā Māriņā"), bet tai pat laikā tik loģiski... |
|
-Rīt arī būs ļoti auksts?
-Mhm!
-Tā, ka var noģimt?
-Mhm!
-Tad jau rīt mums atkal brīvdiena?
-Mhm!
-A Kikis arī varēs noģimt?
-Ēērm, nu jā! kāpēc jautā?
-Nu viņš varētu atbraukt pie manis ciemos, man garlaicīgi ar tevi! |
|
Lielie Baltie svētki nu veiksmīgi garām.
Klabinātās kurpes un kluču maisu ziemsvētku vecis ir atstiepis, var mierīgi atpūsties.
Lai gan...
Dārzā bij rūķis, laukos bij rūķis, mājās arī bij rūķis pabijis... Tagad tiek sparīgi domāts, kur vēl varētu aizbraukt un izrotāt māju, lai pievilinātu vēl kādu rūķi :D netiek gan precizēts, ko no tā rūķa sagaida, bet fakts ir un paliek fakts - apetīte rodas ēdot.
Neizpalika arī ālēšanās pa mežu. Cilvēki, kas palika mājās, gan teica, ka no meža puses nācis tāds troksnis, it kā karš būtu sācies :D
( eņģelīc )
Te ir ādamambijseptiņdēl, bet kaut kādā spocīgā veidā ir sanācis bebis raganu sabata vidū. bet kaut kas tai bildē ir...
( ādamambijseptiņdēl ) |
|
slimojam jau otro dienu un dzīvojamies pie krustmātes. (otrās dienas rītā gan konstatējām, ka temperatūras ta nav, bet uz jautājumu - mož braucam uz dārzu? bērns sāka aizgūtnēm klepot un šņaukt degunu...).
un jau otro dienu skatās Madagascar. tur tie dullie lemūri dejo pie Real 2 Real - I Like To Move It Move It!
nu i dūda mājās iet amizanti dupsi gorīdama un dzied - aļaki bubi bubi :D
ā, un vēl līdzās tādām pērlēm kā trobeluss un tatujõms ir nācis klāt bizmizmāre :DSkan: Eagle-Eye Cherry - [Billy Elliot #09] Burning Up |
|
|