Var dzert. Var nedzert. Var raudaat. Var pienjemt recekljus kaa normaalu staavokli. It kaa jau arii normaali ir - ne ciets, ne shkjidrs. Taads pa vidu. Un peec katras taadas reizes jau tavs parastais ar superzheleju iesmeereetais surikaata kazhocinjsh paliek liidziigaaks superliimei. Liidz megadzelonjcuukas kazhokam, kad normaala staavoklis ir vienkaarshi izlikties par normaalu kamieli un spljaut. Forshi ir.

"Katru vakaru dievam lūdzu amnēziju. Lūdzu iespēju sāk visu no jauna. Citu dzīvi. Citā vietā. Zinu, ka dieva nav. Tāpēc arī dievs rakstu ar mazo burtu. Negribu nomirt. Lai arī tas ir sava veida risinājums. Bet pārāk sāpīgs. Un ne 100%tīgs. Man tikai gribas dzīvot parasti. Tāpēc es lūdzu amnēziju. Otra iespēja ir notēlot amnēziju. Bet tik daudz spēka man nav.
(Smieklīgi, nevaru atrast tekstam īstos fontus. Vai tiešām ārējam veidolam ir tik liela nozīme, ka pat trīs teikumiem zemapziņa liek atrast īsto izskatu? Ieaudzināts. Rāmītis. No līdz. Drīkst nedrīkst.)
Here we are.
Vīzijas par ziemas miegu ir nomainījušas vīzijas par amnēziju.