Tik ļoti sūdā liekas, ja bez trīsdesmit dienām četrdesmit gadus vecs cilvēks mīž uzstāties publikas priekšā. Tieši tāpat kā pamatskolā, vidusskolā, augstskolā un visos darbos, kuros sanācis pastrādāties. Nav jau tā, ka nebūtu izgājusi priekšā un, balsij un galvai trīcot, norunājusi tekstu. Bez atmiņām par publikas priekšā pavadīto brīdi. Ar stresu, kurš robežojas ar panikas lēkmēm. Apsverot un izvērtējot, kas būtu ļaunāk - salauzt kāju, lai nebūtu jāuzstājas, sasist mašīnu un pateikt, ka cietu avārijā, izlikties par neārstējami slimu, dabūt ārsta izziņu ar publiskas runāšanas aizliegumu. Jau doma vien par runāšanu cilvēku priekšā neļauj ēst, dzert, gulēt, liek pīpēt cigareti pēc cigaretes. Vidusskolā varēju atļauties starp ļoti sekmīgajām atzīmēm dabūt pa vieniniekam par nerunāšanu, augstskolās kaut kā izdevās sarunāt rakstu darbus runāšanas vietā vai grupu darbā būt rakstītājam. Pirms vairākiem gadiem kādā no darbā vietām tika dots uzdevums uzstāties ārzemēs konferencē, runājot ne cilvēku valodā. Akdiees, biju gatava izdzert visas pretsāpju un jebkuras citas tabletes. Pēc katras izdarītās runāšanas nekad nav atvieglojums, prieks vai gandarījums, ka tas ir izdarīts, parasti ir asaras un doma, ka nekadnekadnekad vairs.

Savas nespējas runāt publikas priekšā esmu sev diagnosticējusi vairākas kaites, piemēram, autismu vieglā formā ar nedaudz šizofrēnisku pieskaņu. Esmu vainojusi nenormālo audzināšanu par iebiedētu paraugteicamnieku bērnu, kurš katru reizi nosvīda pirms labdien pateikšanas vai sava vārda nosaukšanas.
Neviena no šīm kaitēm gan nav traucējusi rakstīt. Esmu rakstījusi tādas stulbumus kā dzejoļus padsmit gadu vecumā, kurus parakstīju kā Lība Ketlere. Tad man bija tik neglīts rokraksts kā ar dibenu rakstītu. Drusku vēlāk es izlēmu, ka man būs cits rokraksts. Un sāku rakstīt kaut ko līdzīgu Tahoma. Joprojām rakstu un joprojām pa brīdim kāds apbrīno. Skolas sacerējumi bija mans prieks ar 10/10 vērtējumu. Un bija ārpusskolas rakstījumi, ar kuriem daudz sūdīgāk sanāca - sākumā papīra vēstules, kuras izlasīja nepareizie adresāti, kuri daļu introverta izfantazējumu noturēja par īstenību, mamma, kura rakājas pa manām mantām, meklējot nezinko, mamma, kura atplēsa man vai māsai atsūtītas vēstules. Atceros, ka bērnības bērnu laikrakstos bija sludinājumi, kur varēja kļūt par vēstuļu draugu. Regulāri rakstīju vēstules nepazīstamiem cilvēkiem, tagad pat aptuveni nespēju iztēloties, kas tieši bija rakstīts tajās vēstulēs. Dažreiz mamma izprašņāja par vēstuļu draugiem un teica, ka nevajag sarakstīties ar tādiem, kuriem ir tikai viens vecāks. Tie, kas auga nepilnā ģimenē, jau uzreiz tika ieklasificēti pie nelabvēlīgiem. Bļe. Viens no maniem vidusskolas laika puišiem rakstīja dienasgrāmatu, kurā detalizēti aprakstīja katru dienu glītā tantes rokrakstā. Dienasgrāmatu es neesmu rakstījusi. Bet esmu aprakstījusi tik daudz papīru stulbās vēstulēs, kas stulbo saņēmēju dēļ nokļuvušas pilnīgu nepareizu lasītāju rokās.
1995.gadā kā introvertam atklājās ideālā interneta pasaule - sākumā ar, hmm, kā to sauca, vēstkopām, tad ar čatiem. Kļūšana par advancētu mirca lietotāju. pat sapņus sāku redzēt zilās, zaļās un sarkanās rindiņās. Un, pateicoties internetam, mainījās pilnīgi viss.

1450 km nostaigāti šogad meža pastaigās. Vēl mēnesis staigāšanas.

Un sūda small talk man nepadodas nemaz.