Ķermenis eksistē neatkarīgi no manis. Viens pats. Veic nepieciešamās darbības. Elementāri funkcionē, vairāk vai mazāk izpildot apkārtējās vides prasības. Sarunājas. Bet manis tur nav. Sajūta, ka starp galvaskausu un smadzenēm ir tukšums. Kā multenēs citplanētiešiem, kam smadzenes atrodas milzīgās stikla bumbās. Vienīgais, kas spēj to piepildīt, ir alkohols. Cik ilgi.
Es mēģinu atgriezties savā fiziskajā ķermenī, bet nekad nepaspēju laikā – vai nu nedaudz par ātru, vai nedaudz kavēju. Vai kā eļļa ūdenī. Lieliem, taukainiem plankumiem es esmu virs sava ķermeņa, bet nespēju ar to saplūst. Bet ja mana stihija būtu uguns nevis ūdens?
Who knows.
Man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.