Paraudāju. It kā palika vieglāk - smagums novēlās no sirds.
Tad runāju ar viņu. Turējos, vismaz mēģināju. Balss vairākas reizes aizlūza, bet viņš jau to nemanīja. Riju kamolu kaklā. Nelikās, ka būtu kko ieskaidrojusi. Vai vispār jēga? Tāpat zinu, ka esmu viņam pēdējā vietā.