Kaut kāda riktīgi freaky nakts. Sen nav bijis sapņots.
Sapnis.
Mana priekšniece man lūdz pieskatīt savu meitu. Ir vairāki cilvēki kompānijā, sēžam brīvā dabā un panorāmā vērojam pilsētu. Pēkšņi vairs meitenes nav blakus, skatos - viņa iet kaut kur prom. Skrienu viņai pakaļ, līdz izdzirdu kliedzienu "Uzmanīgi, suns". Un tad niks vācu aitu suns metās man virsū, es skrēju prom, lūdzu, lai palīdz. 2 cilvēki no kompānijas gribēja palīdzēt, bet īsti nesaprata kā. Un tā sajūta, ka suns grib nokost man ausi. Kārtējo reizi pamodos bailēs.

Ja pirms gada bieži sapņoju par to, ka ir sācies karš un krīt lidmašīnas, un sapnī izteikti jutu baiļu sajūtu un to, ka noteikti gribu dzīvot, tad šoreiz bija tas pats. Es jau cerēju, ka šīs sajūtas ir uz neatgriešanos, bet, kā izrādās...