Jau tagad sēžot darbā, mani pārņem neliels izmisums - un ko gan lai sadara līdz plkst. 21?
Apkārt ir tāds troksnis no grīdu tīrāmās ierīces. Pie cilvēku radītā trokšņa jau ir pierasts.
No vienas puses - labi būt darbā. No otras - kā man gribas normālu darbu kā visiem cilvēkiem!
Kad var sestdienu rītos pagatavot siltas un gardas brokastis, pēc tam pieķerties nelieliem mājas darbiņiem...
Ak, es, sapņotāja!
Un mūždien tā!

Nespēju saprast. Kāpēc ir tā, ka tos cilvēkus, kuri Latvijā strādā par gaļas izcirtējiem, krāvējiem u.c. melnstrādniekiem, tauta nicina un pat gandrīz par padibenēm uzskata, bet tos, kuri Īrijā šampinjonus lasa, salātus un arī citus melnos darbus dara, latvieši, tautieši, gandrīz vai apskauž un nekādā gadījumā ne par kādām pabirām neuzskata?
Tas ir vnk latviešu sindroms, kas manī pēdējā laikā aizvien vairāk neizpratnes izraisa.