Man šķiet, ka vienu dienu es tomēr kļūšu par labu pavāri. Mājas apstākļos.
Sākotnēji nepieciešamais hobijs, "kas neko nemaksā", ir pārvērties par hobiju, kas "maksā gan", toties nes patīkamas emocijas. Gatavojot pašai nemaz tā īsti ēst negribas. Un vienīgais, kuram gatavot, ir mans draugs. Vakar gan dzirdēju tekstu, ka "tavā vietā es viņam sen jau ēst vairs nedotu!". Bet tas ir tik mīļi, kā viņš ir apvēlies :)

Šodienas ēdienkartē ir salāti "Rifs", desiņmaizītes un soļanka ar grauzdiņiem :)
Jāsāk ar mazumiņu!

Izgāju pagalmā, bet tur kādas 5 meitenītes vecumā 3-7 gadi un visas no galvas līdz kājām rozā ietērptas. Ar vienu līdzīgu man nācās Jāņus kopā pavadīt. Negals! Nu ir taču visādas citādas skaistas krāsas! Man bērnībā mamma teica, ka meitenēm esot jāvalkā sarkanas drēbītes, bet puisīšiem zilas. Un tad nu rezultāts - sēžam abas rindā pie ārsta, bet tur atnāk puisītis čirkainiem matiņiem sarkanā sporta tērpā. Un es pa visu koridori sāku izprašņāt mammu, kāpēc puisītim sarkanas drēbes. No manas puses daudz variantu - vecāki gribēja meitenīti, bet piedzima puisītis, tāpēc ģērbj sarkanās drēbēs; puika domā, ka ir meitene; vecākiem nav naudiņas, lai iegādātos citas krāsas drēbītes. varu iedomāties mammas sarkšanu un bālēšanu!

Redz, kā notiek - mūsdienās arī nauda tiek glabāta grāmatās. Bet es biju tā laimīgā, kas atrada!