luņa nedienas

Ņemam skumbrijas vai tunča fileju, apsmērējam ar sinepēm, piepičķājam ar saspiestiem ķiplokiem, metam iekšā cepeškrāsnī un beidzam labsajūtā, cik garšīgi.

Tomēr ir dīvaini peldēt ezerā pa pliko. Tik dīvaini vannā es piemēram nejūtos.

Visi mēs esam ceļotāji laikā, kura ātrumu rāda mūsu kalendāri - mūsu laika mašīnas spidometri.

Es savā ziņā laikam kolekcionēju resnu kaķu bildes. Vienu smuko atradu veikalā uz Elizabetes un E. Upīša stūra. Fantastiski smuks un RESNS minka.
( resna kaķu bilde... )

Daudz mazi spilventiņi ir daudz ērtāki par vienu lielu! :) Mazos var iebāzt zem ceļiem un uz viena noliekot galvu, otru uzlikt un auss un sadzirdēt sevi.

Man piedāvā uz divām nedēļām braukt uz Tibetu. Kā kompānija. Kā tulks. Kā klauns. Tagad domāju - pirmkārt kas man dos atvaļinājumu. Otrkārt - Tibeta nekad nav bijis mans sapņu puzles gabaliņš. Uz Sasnovi Bor es gan aizbrauktu nedomājot.

Ņemam divas olas uzmetam uz pannas un izkusuša sviesta un viegli apceptiem sīpoliem, piemetam klāt plāniņas bekona šķēlītes, kas sagrieztas sērkociņkastītes lielumā, apcep vēl. Beigās pieliek bišķi krejumu, pārrīvē pāri sieru, saklapē ar koka lāpstu visu gabalos un ēd nost. Garšīgi, kā pirmās brokastis pasaulē.