luņa nedienas

Ir divi gadījumi, kad ir vissvarīgāk turēt muti ciet: tad, kad tu peldi, un tad, kad esi dusmīgs.

Sauju sniega dabuju. Labi, labi - tas bija smalcināts ledus, bet ja aizver acis un iedomājas, ka tas ir sniegs, tad... Sauju sniega dabuju.

Cik viena dzimuma un vecuma grupas bērniem ir jāpazūd, lai policija beigtu pūderēt smadzenes ar "izskatam patvaļīgas aizbēgšanas iespēju...". Nabaga meitenes. Nudien.
Un kaut kur, kāds pervelis tagad varbūt kādu meitēnu norok zem trūdējušu lapu, kūdras, smilšu, mālzemes vai vienkārši žagaru kaudzes.
Un kaut kur iespējams, kāda māte raud.
Un vēl kaut kur, kāds kasa pautus un domā, kā šito visu izlikt pirmajā lapā un pacelt tirāžu.

Šorīt sēžot starp divām resnām, iesvīdušām tantēm, kas savu dabīgo aromātu centušās notušēt ar lētām smaržām, sailgojos pēc ziemas. Sniegpārsliņām, sarkanas biezas šalles, kur ieslēpt degungalu, karstvīna un leduspuķēm. Jā, es ļoti gribētu ziemu.

Cik dziļi drīkst iebāzt mēli otra mutē, saglabājot pieklājīga cilvēka reputāciju, pirmajā randiņā?

Nesaprotu, kāpēc vīrieši nestaigā svārkos. Tas taču ir tik ērti.

Man ir skaisti auskari no Itālijas. Vīrieši gan man tur nepatika. Dīvaini.

Man piedāvā uz divām nedēļām braukt uz Tibetu. Kā kompānija. Kā tulks. Kā klauns. Tagad domāju - pirmkārt kas man dos atvaļinājumu. Otrkārt - Tibeta nekad nav bijis mans sapņu puzles gabaliņš. Uz Sasnovi Bor es gan aizbrauktu nedomājot.

Daudz mazi spilventiņi ir daudz ērtāki par vienu lielu! :) Mazos var iebāzt zem ceļiem un uz viena noliekot galvu, otru uzlikt un auss un sadzirdēt sevi.

Visi mēs esam ceļotāji laikā, kura ātrumu rāda mūsu kalendāri - mūsu laika mašīnas spidometri.

Tomēr ir dīvaini peldēt ezerā pa pliko. Tik dīvaini vannā es piemēram nejūtos.