Lunicana

šitas bija skaists... Tu man to sūtīji kopā ar "dienasgrāmatu", kad Tev izdevās atņemt manu mieru jau sākušā norimt okeānā saceļot jaunu... daudz spēcīgāku vētru... un es cerēju, ka beidzot esi atradusi savu mieru... bet varbūt esi? ceru, ka esi... jo man nebūt pilnīga miera, kamēr to neatradīsi Tu...

(Reply to this) (Thread)

saku saprast, ka miers ir stipri relativs jedziens. citiem drosi vien ari. un visai ticams, ka si atzina ir loti, loti sena, bet man ta ir nakusi nesen - miers ir stiepjams un relativs jedziens.
kad es biju ieguvusi mieru no tevis - vismaz, kad man ta skita - sakas kas cits. varbut es nemaz nespeju but mieriga - man skiet ka tu pats vienreiz ta teici. var jau but, ka tas nebiji tu. bet doma bija sekojosa - es nespeju dzivot mierigi, lai eksistetu, man vajag problemas.
bez tam, tev par mani vairs nav jauztraucas, formali es tev neesmu nekas...
lai gan... tavs miers maniinterese, jo to ir pelnijis ikviens

(Reply to this) (Parent) (Thread)

formāli Tu esi mana attāla radiniece, so, es varu par Tevi uztraukties... :)

mjā, laikam jau es to teicu... :)

(Reply to this) (Parent)