ludza - par to visu

ziniet visus tos pamācošos rakstus sieviešu žurnālos? par pašapziņas celšanu, pozitīvo domāšanu, atgūšanos pēc psiholoģiskām traumām un visu pārējo? piemēram tos, kuros ir uzskaitīti depresijas simptomi un kā no tās atbrīvoties. izej ārā, sajūti zāles smaržu, iedzer zāļu tēju, ej cilvēkos, uzliec no rīta kādu rotu, ko tev dāvinājis kāds, kas tevi mīl. nu visas šitās huiņas. tad lūk, pašās beigās šiem rakstiem gandrīz vienmēr ir teikts "ja šādi līdzekļi nelīdz, ir laiks domāt par profesionālu palīdzību". tas ir domāts psihoterapeits. tas ir uzrakstīts kā pēdējais striķītis, ar domu, ka šitam jau nu ir jāpalīdz. tāpat kā iedzert analgīnu. vismaz es no tiem rakstiem to tā esmu sapratusi.

es apmeklēju savu dakteri ar pārtraukumiem jau divus gadus, pēdējā gada laikā es pie viņas eju reizi nedēļā. tas bija mans pēdējais striķītis. šodien es viņai pateicu, ka man riebjas dzīvot. ka manai terapijai tieši tāpēc nav rezultāta, ka tā vienkārši buksē, tāpēc ka man vienkārši riebjas dzīvot. tas pat nav apspriežams. ļauj sev sajust, atļauj sev dusmoties, atvēli sev laiku, lai sajustu, ko tu gribi darīt. tas viss ir priekš kaķiem. jo man pašā saknē riebjas dzīvot. katram cilvēkam ir kaut kas, kas viņam drausmīgi riebjas. darbība. vēl man ļoti riebjas ravēt zemenes. es šo darbību nekad neesmu mīlējusi un nekad nemīlēšu. tāpat man iet ar dzīvošanu. man to darīt riebjas. man tā ir bijis, cik es sevi atceros. un atceros es sevi no divu gadu vecuma.

es neesmu normāla, es zinu. viens no maniem priekšniekiem man kādreiz mēģināja iestāstīt, ka normalitāte neeksistē. un kā vēl eksistē, tu nožēlojamais alkoholiķi. tieši tad, kad tu neesi normāls, tu tik ļoti sajūti, ka normalitāte eksistē gan.