es gaidīšu tevi atpakaļ
« previous entry | next entry »
Jun. 25th, 2008 | 03:15 pm
kad es viņai piezvanīju pirms braukšanas, lai pateiktu, ka gaidīšu viņu atpakaļ, viņa man atbildēja, ka viņa arī. viņa arī gaidīšot mani atpakaļ. es gan nekur nelidoju.
bet nu jau man kļūst skaidrs, ka atpakaļ viņa mani diez vai sagaidīs. viņa var vienīgi iepazīties ar to mani, kāda es esmu tagad. es esmu zaudējusi ilūziju atkal kļūt par to, kas es biju. tas punkts ir sasniegts. es esmu nogriezusi visas iespējamās saites ar pagātni, bet to vietā neesmu izveidojusi nevienu jaunu, kas mani kaut kur vestu nākotnē. es stāvu uz vietas. un man ir sajūta, ka nupat ir jānotiek kaut kam tādam, kas mani beidzot izkustinātu. savādāk tas jau robežojas ar tīri klaustrofobisku sajūtu, ka es esmu kaut kur iestrēgusi.
un man bail pat domāt, kas būs, ja es palikšu šādā stāvoklī. man ir mežonīgas bailes, ka es šeit varētu palikt visu savu dzīvi. tas nozīmē vēl kādus sešdesmit gadus skatīties, kā dzīve man paiet garām. kā citi apprecas, kā viņiem dzimst bērni, kā viņu bērniem dzimst bērni. klausīties, kā mani ģimenes locekļi par mani runā trešajā personā, it kā manis nebūtu blakus. tas viņiem ir tik raksturīgi pēdējā laikā. trakākais, ka es to gandrīz fiziski varu iztēloties - savu dzīvi pēc sešdesmit gadiem, pilnīgā vientulībā. tik daudz smacējoša klusuma un milzīgs dzīves nogurums, kas uzkrājies pa visiem gadiem. skumja, vientuļa tante, ko reizēm nāk apraudzīt māsas bērni. tante, kuras ķermeni atrod tikai divas nedēļas pēc nāves, jo viņa galu galā bijusi pilnīga vienpate.
ak dievs, es negribu tādu dzīvi! es negribu, lai mani atrod tikai divas nedēļas pēc manas nāves!
bet nu jau man kļūst skaidrs, ka atpakaļ viņa mani diez vai sagaidīs. viņa var vienīgi iepazīties ar to mani, kāda es esmu tagad. es esmu zaudējusi ilūziju atkal kļūt par to, kas es biju. tas punkts ir sasniegts. es esmu nogriezusi visas iespējamās saites ar pagātni, bet to vietā neesmu izveidojusi nevienu jaunu, kas mani kaut kur vestu nākotnē. es stāvu uz vietas. un man ir sajūta, ka nupat ir jānotiek kaut kam tādam, kas mani beidzot izkustinātu. savādāk tas jau robežojas ar tīri klaustrofobisku sajūtu, ka es esmu kaut kur iestrēgusi.
un man bail pat domāt, kas būs, ja es palikšu šādā stāvoklī. man ir mežonīgas bailes, ka es šeit varētu palikt visu savu dzīvi. tas nozīmē vēl kādus sešdesmit gadus skatīties, kā dzīve man paiet garām. kā citi apprecas, kā viņiem dzimst bērni, kā viņu bērniem dzimst bērni. klausīties, kā mani ģimenes locekļi par mani runā trešajā personā, it kā manis nebūtu blakus. tas viņiem ir tik raksturīgi pēdējā laikā. trakākais, ka es to gandrīz fiziski varu iztēloties - savu dzīvi pēc sešdesmit gadiem, pilnīgā vientulībā. tik daudz smacējoša klusuma un milzīgs dzīves nogurums, kas uzkrājies pa visiem gadiem. skumja, vientuļa tante, ko reizēm nāk apraudzīt māsas bērni. tante, kuras ķermeni atrod tikai divas nedēļas pēc nāves, jo viņa galu galā bijusi pilnīga vienpate.
ak dievs, es negribu tādu dzīvi! es negribu, lai mani atrod tikai divas nedēļas pēc manas nāves!