(no subject)
« previous entry | next entry »
Oct. 5th, 2007 | 02:39 pm
mana dzīve šobrīd atgādina šūpoles ar diviem galiem, un es spītīgi mēģinu tās nobalansēt, bet nekādi neizdodas.
vēl aizvien atrodas lietas, par kurām man nav bijis ne jausmas, ka mani tās varētu baidīt.
vakar izstāstīju spogulim savas problēmas un nolēmu, ka tā ir pirmā sajukšanas pazīme, jo attapos tikai tad, kad bija pagājušas jau 40 minūtes, bet mans sakāmais vēl ne tuvu nebija galā.
droši vien man atkal vajadzētu apmeklēt kādu psiho-ārstu, bet man riebjās tā sajūta, ka es sēžu viņam pretī, stāstu savu sāpi un tad no manis izlien ārā tāda maza, riebīga meitene un saka man "dura, ko tu viņam stāsti, kaut kādas pilnīgas muļķības, par kurām pat nevajadzētu domāt, nemaz nerunājot par pārdzīvošanu". īsāk sakot, man pašai viss, ko es saku, liekas pilnīgi debīli.
un ja es būtu normāls psihiatrs, man, piemēram, vakaros nāktu smiekli kaut vai par to stāstu, ka es esmu gandrīz izvēmusies, satiekot kādu cilvēku, kurš mani varētu satraukt. bet, ja ar prātu es to varu saprast, tad man nekādi to neizdodas iestāstīt saviem nerviem, kas dilst ar katru dienu. un kā tur bija - nervu šūnas ir vienīgās, kas neatjaunojas? esi sveicināta dzīve četrās sienās!
vēl aizvien atrodas lietas, par kurām man nav bijis ne jausmas, ka mani tās varētu baidīt.
vakar izstāstīju spogulim savas problēmas un nolēmu, ka tā ir pirmā sajukšanas pazīme, jo attapos tikai tad, kad bija pagājušas jau 40 minūtes, bet mans sakāmais vēl ne tuvu nebija galā.
droši vien man atkal vajadzētu apmeklēt kādu psiho-ārstu, bet man riebjās tā sajūta, ka es sēžu viņam pretī, stāstu savu sāpi un tad no manis izlien ārā tāda maza, riebīga meitene un saka man "dura, ko tu viņam stāsti, kaut kādas pilnīgas muļķības, par kurām pat nevajadzētu domāt, nemaz nerunājot par pārdzīvošanu". īsāk sakot, man pašai viss, ko es saku, liekas pilnīgi debīli.
un ja es būtu normāls psihiatrs, man, piemēram, vakaros nāktu smiekli kaut vai par to stāstu, ka es esmu gandrīz izvēmusies, satiekot kādu cilvēku, kurš mani varētu satraukt. bet, ja ar prātu es to varu saprast, tad man nekādi to neizdodas iestāstīt saviem nerviem, kas dilst ar katru dienu. un kā tur bija - nervu šūnas ir vienīgās, kas neatjaunojas? esi sveicināta dzīve četrās sienās!