dusmas
« previous entry | next entry »
Jan. 31st, 2008 | 04:02 pm
es papisu savu karti vakar. viņi nevarot atjaunot ātrāk kā pēc nedēļas. dusmas. un vēl tas pidars man vēl aizvien nav samaksājis. dusmas 2. ļoti gribās, kaut man mājās būtu boksa maiss, jo tad, kad ļoti gribas dusmoties, man nav neviena, uz ko. tādos brīžos gribas, lai būtu vismaz kāds uz kuru uzbļaut "savāc savas netīrās zeķes no manas grīdas!" vai kaut ko tādu. varētu vismaz izboksēties. vīkenda brauciens pajuka, un es nespēju saprast, ko izdomāt tādu, lai kaut kur liktu savu enerģiju. man tieši šobrī ļoti vajadzētu tādu riktīgu izslēpošanos, piemēram.
vēl man plānojas ļoti daudz ceļojumu. mana alga sāk kļūt man par īsu. kā?? man ir liela alga. tiešām. bet tā kā es līdz vasarai taisos doties vēl trijos ceļojumos, man liekas, ka tā vienkārši kūst. sapni par jaunu mašīnu varu aizmirst. doma, ka 150-200Ls vēl būtu jāmaksā līzingam, man tagad liekas gandrīz fiziski sāpīga. tāpat kā tā, ka pēdējā brauciena laikā domāto 70 latu vietā esmu iztērējusi četrreiz vairāk. es biju maigi sakot šokā, ieraugot hanzanetā šo faktu.
aizvakar es beidzot iznesu miskasti. tagad man jāpērk vietā jauna miskaste. jo es nespēju izcelt ārā to stulbo maisu ar visu tajā esošo pilošo pļuru. izsviedu ar visu miskasti. izsūcu grīdas. neesmu tās mazgājusi vismaz 3 mēnešus. vannasistabā pil 3 (!) trubas un duša krīt ārā no turīkļa. man vajadzētu pārkrāsot virtuvi un istabu. aizvakar man, sūcot māju, beidzot pierājpoja, ka tur neviens cits bez manis nedzīvos. ka es mierīgi varu sviest ārā tās tonnas ar mantām, kas tur krājušās no iepriekšējiem iedzīvotājiem, varu atdot bērnunamam vismaz vienu gultu, skapi, gleznu, rakstāmgaldu un 2 krēslus. gribu savā (manā, jā!!!) mājā kaut ko silti brūnu un baltu. kaut ko no spānijas stila. ar brūnu tumšu aizslietni, kuram manā gadījumā nav nekādas praktiskas nozīmes, jo es dzīvoju viena, un brūnas logu apmales. un melnbaltas fotogrāfijas pie sienām. un pašas sienas kādā siltā tonī. varbūt arī dabīgi baltā. un mazu televizora galdiņu un zemu dīvānu. un viss. un guļamistabā vienu lielu zemu gultu, grāmatplauktu, skapi un stāvlampu. un viss. virtuvē man vajag vismaz 5 reizes mazāku ledusskapi. galdu sviest ārā. divus augstus ķebļus un pie sienas lielu bildi. viss. izņemt ārā koridora durvis, jo tās absolūti nepilda savu funkciju. ilgākā laika plānā izgāzt sienu starp virtuvi un vannasistabu (virtuvi ierīkot kā nelielu stūrīti lielajā istabā) un iegūtajā telpā ielikt vannu pie loga. ok. ieskrējos. man pirmo reizi dzīvē kaut kas liekas skaidrs. lai ari man nav ne mazākā talanta kaut ko padarīt mājīgu (īpašība, kurai jābūt katrai sievietei...), es varu pacensties to vismaz padarīt vairāk komfortablu. un visas tās mantas ārā. man riebjas tās lietas. viņas mani nomāc ar savu briesmīgo, trulo neizmantojamību un tajā pašā laikā ir sajūta, ka viņas ir tā ieņēmušas savas vietas, ka gandrīz vai neceļas roka stāties viņām pretī un izsviest viņas no turienes.
vēl man plānojas ļoti daudz ceļojumu. mana alga sāk kļūt man par īsu. kā?? man ir liela alga. tiešām. bet tā kā es līdz vasarai taisos doties vēl trijos ceļojumos, man liekas, ka tā vienkārši kūst. sapni par jaunu mašīnu varu aizmirst. doma, ka 150-200Ls vēl būtu jāmaksā līzingam, man tagad liekas gandrīz fiziski sāpīga. tāpat kā tā, ka pēdējā brauciena laikā domāto 70 latu vietā esmu iztērējusi četrreiz vairāk. es biju maigi sakot šokā, ieraugot hanzanetā šo faktu.
aizvakar es beidzot iznesu miskasti. tagad man jāpērk vietā jauna miskaste. jo es nespēju izcelt ārā to stulbo maisu ar visu tajā esošo pilošo pļuru. izsviedu ar visu miskasti. izsūcu grīdas. neesmu tās mazgājusi vismaz 3 mēnešus. vannasistabā pil 3 (!) trubas un duša krīt ārā no turīkļa. man vajadzētu pārkrāsot virtuvi un istabu. aizvakar man, sūcot māju, beidzot pierājpoja, ka tur neviens cits bez manis nedzīvos. ka es mierīgi varu sviest ārā tās tonnas ar mantām, kas tur krājušās no iepriekšējiem iedzīvotājiem, varu atdot bērnunamam vismaz vienu gultu, skapi, gleznu, rakstāmgaldu un 2 krēslus. gribu savā (manā, jā!!!) mājā kaut ko silti brūnu un baltu. kaut ko no spānijas stila. ar brūnu tumšu aizslietni, kuram manā gadījumā nav nekādas praktiskas nozīmes, jo es dzīvoju viena, un brūnas logu apmales. un melnbaltas fotogrāfijas pie sienām. un pašas sienas kādā siltā tonī. varbūt arī dabīgi baltā. un mazu televizora galdiņu un zemu dīvānu. un viss. un guļamistabā vienu lielu zemu gultu, grāmatplauktu, skapi un stāvlampu. un viss. virtuvē man vajag vismaz 5 reizes mazāku ledusskapi. galdu sviest ārā. divus augstus ķebļus un pie sienas lielu bildi. viss. izņemt ārā koridora durvis, jo tās absolūti nepilda savu funkciju. ilgākā laika plānā izgāzt sienu starp virtuvi un vannasistabu (virtuvi ierīkot kā nelielu stūrīti lielajā istabā) un iegūtajā telpā ielikt vannu pie loga. ok. ieskrējos. man pirmo reizi dzīvē kaut kas liekas skaidrs. lai ari man nav ne mazākā talanta kaut ko padarīt mājīgu (īpašība, kurai jābūt katrai sievietei...), es varu pacensties to vismaz padarīt vairāk komfortablu. un visas tās mantas ārā. man riebjas tās lietas. viņas mani nomāc ar savu briesmīgo, trulo neizmantojamību un tajā pašā laikā ir sajūta, ka viņas ir tā ieņēmušas savas vietas, ka gandrīz vai neceļas roka stāties viņām pretī un izsviest viņas no turienes.