ludza -

pirms gada mēs visi reizi dienā sameilojāmies un uzrakstījām dienas priekus. tādi mazi, naivi, braucām vēžus ķert. es izdzēru pudeli mokas, kā vienīgā meitene laivā nozvejoju apbrīnojami daudz mazo, sarkano kustoņu. tagad man liekas - vot, tā bija laime.

tagad mani atkal apņem tas milzīgais pavasara tukšums. domāju jau, ka būšu aizlaidusies, a nekā. kuņģi sažņaudz. tikai pacieties, pacieties mazliet, es sevi mierinu. un tad padomāju, ka nav jau līdz kam paciesties. sadalu dzīvi mazītiņos posmos. tagad ciešos līdz vakaram, tad iešu dziedāt. varēšu izzviegties ar annu. hū.

viss būs labi. jo kas gan var būt sliktākais? nu, nonākšu tvaika ielā. vai kādā rehabilitācijas iestādē. tas būtu pat labi. bet es zinu gan, kas ir sliktākais. es tikai par to nedomāšu.

šitā ir trešā reize. es zinu visus simptomus no galvas. tas posms starp divām reizēm ir saīsinājies. nu nekas - come on, es taču varu!