ludza -

nē, es tagad tomēr uzrakstīšu to, ko gribēju. par sevi. par to, kā es 22 gados palēnām sāku sevi iepazīt. šodien pirmo reizi pateicu sev "esi sveika". patīkami. būtībā viss tas, kas šobrīd ar mani notiek, lai cik tas šobrīd liktos sūdīgi, lai cik man būtu grūti, tas ir milzu solis manis pašas attīstībā. es mēģinu klausīt viņai.

tātad, pirmkārt, es mācos atklāt savu ķermeni. es vēl neesmu pieņēmusi, ka viņš ir skaists, bet es vismaz esmu viņu atklājusi. mums ar mammu tagad katru 6dienu ir pirts. mācos sevi sajust. ka ir silti. ka ir patīkami, ka mamma masē muguru. ka manām kājām patīk, ka tām virsū smērē medu. mana mamma ir skaistākā sieviete pasaulē, starp citu. tieši tāda, kāda ir tagad. apaļīga. tādām ir jābūt sievietēm. miesīgām. pienainām. nevis kā es. bet es arī esmu skaista. tikai savādāka.

otrkārt, es snovoju. neticami, vai ne? to es arī par sevi nezināju. ka es, kura visu savu mūžu ir bijusi pilnīga tizlene, varu snovot. piedevām ļoti labi. ka es varu noturēt līdzsvaru. nodauzīt ceļus un dibenu vienos zilumos, bet trešajā reizē jau nenokrist vairs nevienu reizi. bet ja es nebūtu tik kaulaina, iespējams, es rīt arī varētu uzvilkt svārkus. bet savādāk - jāiztiek kā ir. gandarījums ir lielāks nekā zilumi.

es mācos piefiksēt sajūtas savā ķermenī tad, kad ir labi. kā uz kalna. kā mājās. un tad kopēt tās sajūtas uz savu ķermeni tad, kad ir sūdīgi. kā no rītiem. kā tad, kad man bail. pagaidām man vēl neizdodas. bet man vismaz ir apņēmība to pārvarēt. tos pretīgos rītus, kad es jūtos kā veca tante, kas sāk savu dienu ar zālēm. tos pretīgos rītus, kad ir nelabi un mosties no tā, ka vājprātā sitās sirds. tajos rītos liekas, ka nav jēgas, ka es nekad netikšu tam pāri. un tad aizbraukt uz kalnu un justies lepnai par sevi. ka esmu tikusi pāri vienam rītam. un ka ir labi.

vispār es esmu ļoti lepna par sevi. ka 22 gados esmu atklājusi, ka patiesībā var dzīvot savādāk. labāk.