ludza - pusdienlaiks

pēc vakardienas rīgas sargiem, kur, kā man likās, augusts nomira visai nedabīgi, es pusdienlaikā, ēdot makdonalda paiku kādā purvciema pagalmā mašīnā, mēģināju vairākas reizes "nomirt". un jei bogu, nevienu reizi man acis nepalika vaļā. mana teorija ir, ka muskuļi taču atslābinās, tātad plakstiņi noslīd zemē.

vēl es esmu oficiāli atzīta par depresijas slimnieku. pirku zāles, aiz kauna nezinādama, kur likties, kad ieraudzīju aptiekāri ņemam tās ārā no kastītes "psihotropās vielas". psiho... mašīnā izlasot zāļu lietošanas instrukciju, pēkšņi sāku histēriski smieties pie sadaļas "pacienta ģimenei un draugiem", kur bija teikts "ja pacienta uzvedībā novērojama depresijas palielināšanās, kā arī pašnāvības domu biežāka izteikšana, lūdzam nekavējoties informēt par to pacienta ārstu."

neviens no maniem draugiem to nekad nav manā uzvedībā novērojis. un no ģimenes arī tikai viens. reizēm kliegt gribas, kad mana ārste, kas mani pavirši pazīst pēdējo gadu, man nemitīgi atkārto "zvani man kaut vai nakts laikā, zvani, ja tev mainās kādas sajūtas, vari nākt pie manis bez maksas, tikai nāc." viņa un nevis cilvēki, kas mani pazīst vairākus gadus, mani tuvākie cilēki. ka paši tuvākie pat ne reizes nav apjautājušies, kā man iet, vai man viss kārtībā. tikai izvairīšanās, kad es vairs nesmējos, paliku nopietna, "savāda", "mainījusies".