ludza -

man viss aiziet garām. es ne tikai mācos visu no jauna kā zīdainis, iespējams, es eju atpakaļ savā attīstībā. es palieku mēma. un nespēju pakustēties.

man šodien sāp sirds. no kafijas moš. nāk miegs. sitās sirds. tieši tajās dienās, kad es eju pie baltajiem uzsvārčiem, es pēkšņi jūtos labi. kā vakar. un tad liekas, ka tā ir zemē nomesta nauda un laiks - ar mani taču viss kārtībā. un tad es pamostos nākamajā dienā, un viss ir kā agrāk. un rīti ir tik grūti. šo es saku ar tādu dziļu, dziļu nopūtu. nevaru izkāpt no gultas. dušā atkal ir labāk. siltāk un labāk. brokastis ir gandrīz nāve. matus es vairs nepūlos mazgāt - pārāk grūti. tad saģērbšanās. pamēģini saģērbties, kad tev nepatīk savs ķermenis. kad izskaties kā skelets. kad nespēj paskatīties spogulī.

un tad aiziet uz darbu. uzklausīt tos visus "tev acis sarkanas kā rūķītim" un "kāpēc tu neēd?". pusi no tā, ko man saka, es vairs neuztveru. attopos pēc vairākām minūtēm un mēģinu attīt atpakaļ kāda cilvēka tikko sarunāto. un nevaru.

un nupat rodas sajūta, ka nav vairs jēgas. censties, ārstēties, saņemties, noskaņoties pozitīvi. runāt par to. man esot jāizrunājas. bet es vairs nevaru. rakāšanās pa manu bērnību, manu ģimeni, maniem draugiem. bet tas viss ir mans!! man būšot jāsāk dzert zāles. un viņi brīnās, kā es gadu esmu nodzīvojusi tāpat vien. nu jā, nekāda dzīve jau tā nav bijusi.