vē
« previous entry | next entry »
Dec. 6th, 2007 | 05:11 pm
vakar tur atkal bija tik daudz cilvēku, un es atkal sabijos, biju jau gatava doties projām. tad piespiedu sevi izdzert divas vīna glāzes, un palika mierīgāk. un kāpēc ir tā, ka iedzerot man pēkšņi viss kļūst skaidrs? ejot gulēt, man bija pilnīgi skaidrs plāns, kāda es gribu būt. ka patiesībā es esmu vienkārša. laipna. sirsnīga.
un kad mani veda mājās, es tam cilvēkam stāstīju par saviem mīļākajiem ziemassvētku rotājumiem. un par savu jauno gadu parīzē. un visādu citādu huiņu.
un tad es šorīt pamodos ar tik pretīgu sliktuma burbuli kaklā, ar tik paniski sitošu sirdi, ka gribējās izvemties, bet nebija ko. un man vairs nekas nebija skaidrs. kad tā uznāk, es nespēju izdarīt vienkāršas darbības. iztīrīt zobus, nomazgāties. saģērbšanās ir pati grūtākā. un es sāku histēriski raudāt. ka es tik ilgi esmu centusies. staigājusi pie ārstiem. gājusi sportot. dzīvojusi veselīgi. ļāvusi sev izvēlēties, ko darīt. un es esmu turpat, kur bijusi. viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.
bet tā kā pēc 10 minūtēm man bija jābūt ārā pa durvīm, es vienkārši iedzēru kaut kādas sūda zāles un sāku ar sevi runāt kā jukusi. tagad tu uzvilksi bikses. tā. lēnām. tad džemperi. jā. zābakus. tagad iztīri zobus. skropstu tuša. mati. tu to vari. tēju ņemsi līdzi. saņēmos. zāles arī iedarbojās. un es iepeldēju tādā kā mākonī. es neesmu īsti pārliecināta, ka varu braukt ar mašīnu šādos brīžos, bet tas man pagaidām pofig. un man atkal negribas ēst. tādos brīžos es varu nedēļām neēst un nesaprast, kāpēc vispār jāēd. un tad attapties skeleta izskatā, lai pēc tam pusgadu censtos sevi uzbarot.
kad(ja) viss šitais kādreiz beigsies, es šo visu izdzēsīšu un aizmirsīšu.
un kad mani veda mājās, es tam cilvēkam stāstīju par saviem mīļākajiem ziemassvētku rotājumiem. un par savu jauno gadu parīzē. un visādu citādu huiņu.
un tad es šorīt pamodos ar tik pretīgu sliktuma burbuli kaklā, ar tik paniski sitošu sirdi, ka gribējās izvemties, bet nebija ko. un man vairs nekas nebija skaidrs. kad tā uznāk, es nespēju izdarīt vienkāršas darbības. iztīrīt zobus, nomazgāties. saģērbšanās ir pati grūtākā. un es sāku histēriski raudāt. ka es tik ilgi esmu centusies. staigājusi pie ārstiem. gājusi sportot. dzīvojusi veselīgi. ļāvusi sev izvēlēties, ko darīt. un es esmu turpat, kur bijusi. viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.
bet tā kā pēc 10 minūtēm man bija jābūt ārā pa durvīm, es vienkārši iedzēru kaut kādas sūda zāles un sāku ar sevi runāt kā jukusi. tagad tu uzvilksi bikses. tā. lēnām. tad džemperi. jā. zābakus. tagad iztīri zobus. skropstu tuša. mati. tu to vari. tēju ņemsi līdzi. saņēmos. zāles arī iedarbojās. un es iepeldēju tādā kā mākonī. es neesmu īsti pārliecināta, ka varu braukt ar mašīnu šādos brīžos, bet tas man pagaidām pofig. un man atkal negribas ēst. tādos brīžos es varu nedēļām neēst un nesaprast, kāpēc vispār jāēd. un tad attapties skeleta izskatā, lai pēc tam pusgadu censtos sevi uzbarot.
kad(ja) viss šitais kādreiz beigsies, es šo visu izdzēsīšu un aizmirsīšu.