(no subject)
« previous entry | next entry »
Dec. 5th, 2007 | 03:31 pm
es sevi laižu caur gaļasmašīnu. vai vismaz tādu mašīnu, kurā tevi izjauc, izritina un nostāda rindiņā tavus kauliņus, aknas, sirsniņu, ribiņas un, galvenais, nervus. šobrīd mani pa detaļām jauc ārā un iztirzā.
tas ir ārprātīgi grūti. mans mērķis, ejot pie viņas, taču bija justies labāk. nevis sliktāk. es uzzinu, ka es esmu viens riebīgi nīkulīgs cilvēks. un tad viņa tā pa diedziņam tin to kamolu vaļā. tā, it kā man plēstu nost ādu. tā sāp.
es nezinu. mans mājas darbs katru reizi ir padomāt, ko es gribu. kāda es gribu būt. bet es nevaru. tā it kā mani ar āmuru dzītu zemē. man ir tik grūti sevī pārlauzt to mazo cietēju, kas dzīvojusi tikai pa citu siržu stūrīšiem vien, pat savā sirsniņā neieņemot centrālo vietu.
vakar viņa man lika iespert savai vainas sajūtai. sist viņai. es pat to nespēju. nožēlojamā. es nezinu, vai ir vērts to turpināt. jo ar katru reizi es jūtos arvien nožēlojamāka. ar problēmām, kas savā būtībā nav problēmas. vāja cilvēka izpausmes. es citus par tādām izpausmēm nicinu. visi mani draugi mani nicinātu. un nu es sāku nicināt arī sevi.
vai tad es sevi galīgi nemīlot? kāpēc es dodot visu savu mīlestību projām, citiem? kāpēc es nemīlu pirmām kārtām sevi? ak dievs, es nezinu! man nav par ko sevi mīlēt. par ko man sevi mīlēt? kopš es sasniedzu puslīdz apzinīgu vecumu, mana vienīgā vēlēšanās ir bijusi, kaut es nebūtu piedzimusi. jo es neiederos. man ir tik grūti iejusties. visur. darbā. skolā. pilsētā. šeit, galu galā.
un tagad man jāmācās sevi mīlēt. kā??? es sevi neesmu mīlējusi apaļus 22 gadus. kā lai es pēkšņi sevi mīlu?? tas ir tā, it kā man būtu jāsāk dzīve no sākuma. atkal. es tik lēni un sāpīgi esmu sasniegusi jau šādu vecumu. kā lai es nodzīvoju vēl 22 gadus?
es nemīlu dzīvi. ak dievs, es te neko nemīlu. es nespēju neko radīt. es nespēju radīt savu vietu šeit. iekšā ir, bet ārā nenāk. tā jau par mani teica visur. zīmēšanā. mūzikas skolā. visur viduvējība.
ja viņa grib, lai es sevi mīlu, man būtu jāsalauž pilnīgi viss, kas manī ir. bet lai to darītu man vajag milzīgu motivāciju. vajag ticēt, ka pēc tam būs labi. bet man nav ne jausmas, kā būs. ja nu ir vēl sliktāk? jo es jau savādāk nemāku.
saprast, ka es esmu forša. skaista. sirsnīga. mīļa. laba. es nevaru. es pat runāt par to nevaru. es arī šeit nespēju pateikt pat pusi no tā visa, ko es jūtu. dievs, ja tu esi, vai tu man atļausi paraudāt savā klēpī? tikai drusciņ.
tas ir ārprātīgi grūti. mans mērķis, ejot pie viņas, taču bija justies labāk. nevis sliktāk. es uzzinu, ka es esmu viens riebīgi nīkulīgs cilvēks. un tad viņa tā pa diedziņam tin to kamolu vaļā. tā, it kā man plēstu nost ādu. tā sāp.
es nezinu. mans mājas darbs katru reizi ir padomāt, ko es gribu. kāda es gribu būt. bet es nevaru. tā it kā mani ar āmuru dzītu zemē. man ir tik grūti sevī pārlauzt to mazo cietēju, kas dzīvojusi tikai pa citu siržu stūrīšiem vien, pat savā sirsniņā neieņemot centrālo vietu.
vakar viņa man lika iespert savai vainas sajūtai. sist viņai. es pat to nespēju. nožēlojamā. es nezinu, vai ir vērts to turpināt. jo ar katru reizi es jūtos arvien nožēlojamāka. ar problēmām, kas savā būtībā nav problēmas. vāja cilvēka izpausmes. es citus par tādām izpausmēm nicinu. visi mani draugi mani nicinātu. un nu es sāku nicināt arī sevi.
vai tad es sevi galīgi nemīlot? kāpēc es dodot visu savu mīlestību projām, citiem? kāpēc es nemīlu pirmām kārtām sevi? ak dievs, es nezinu! man nav par ko sevi mīlēt. par ko man sevi mīlēt? kopš es sasniedzu puslīdz apzinīgu vecumu, mana vienīgā vēlēšanās ir bijusi, kaut es nebūtu piedzimusi. jo es neiederos. man ir tik grūti iejusties. visur. darbā. skolā. pilsētā. šeit, galu galā.
un tagad man jāmācās sevi mīlēt. kā??? es sevi neesmu mīlējusi apaļus 22 gadus. kā lai es pēkšņi sevi mīlu?? tas ir tā, it kā man būtu jāsāk dzīve no sākuma. atkal. es tik lēni un sāpīgi esmu sasniegusi jau šādu vecumu. kā lai es nodzīvoju vēl 22 gadus?
es nemīlu dzīvi. ak dievs, es te neko nemīlu. es nespēju neko radīt. es nespēju radīt savu vietu šeit. iekšā ir, bet ārā nenāk. tā jau par mani teica visur. zīmēšanā. mūzikas skolā. visur viduvējība.
ja viņa grib, lai es sevi mīlu, man būtu jāsalauž pilnīgi viss, kas manī ir. bet lai to darītu man vajag milzīgu motivāciju. vajag ticēt, ka pēc tam būs labi. bet man nav ne jausmas, kā būs. ja nu ir vēl sliktāk? jo es jau savādāk nemāku.
saprast, ka es esmu forša. skaista. sirsnīga. mīļa. laba. es nevaru. es pat runāt par to nevaru. es arī šeit nespēju pateikt pat pusi no tā visa, ko es jūtu. dievs, ja tu esi, vai tu man atļausi paraudāt savā klēpī? tikai drusciņ.