ludza - July 6th, 2009

saklausījos visādus briesmu stāstus par tam un vēl kādam pazīstamiem cilvēkiem, kas lieto antidepresantus, cik tas šausmīgi, kā viņi mainās un kā vairs nespēj dzīvot, nedzerot zāles, un sabijos.

protams, ka es vairāk ticu savai dakterei, nevis šādiem stāstiem, bet tas mani biedē. plus, manas miega problēmas, kas mani neliek mierā jau no oktobra.

vienā brīdī mani pārņem panika - a ko tad man darīt??? iet pie dziedniekiem? nodarboties ar jogu? dzert zāļu tējas? braukt uz aglonu? es to visu esmu darījusi! visu un vēl vairāk. lasījusi gudras grāmatas, klausījusies mediatīvu mūziku, da visu.

labi, es jau pati zinu, ka galvenais ir nepanikot par šo visu. vienkārši ļauties un pieņemt.

a par to vienu puisi/draugu runājot, vakar no viņa uzzināju, ka šamais jau kādu laiciņu ir izšķīries ar draudzeni.

un velniņš mani dīda viņam uzdot liktenīgo jautājumu - čalīt, cik reizes tu vēl nāksi pie manis vakariņās, pirms saņemsies kaut ko izdarīt? un vai vispār saņemsies? man vienkārši jau aptrūkstas receptes.

aij, man jau bija aizmirsies, cik šitā puiku meiteņu būšana ir sarežģīta.