ludza - March 6th, 2009

ir pilnīgs sajukums galvā, jo vakar kārtējo reizi ilgi domāju par mūžīgajiem eksistenciālajiem jautājumiem. kā rezultātā šodien ir liels kārdinājums bastot lekcijas un tā vietā vienkārši darīt kaut ko stulbu un jautru.

es domāju par to vīrieti trīs mārciņās, kuram ielika galvā vadiņus, lai novērstu depresiju. man arī tādus vajadzētu, ļoti, ļoti. man nejēgā pietrūkst smiešanās, bet dzīvojot vienai, defaultā nav ar ko kopā smieties, bet vienai pašai vienkārši smiekli nenāk.

būtu forši, piemēram, daudzstāvenēs zvanīties pie durvīm vai spēlēt slēpto kameru, vai spļaut tālumā uz sacensībām, vai braukt ar plēvēm pa kalnu, vai saģērbties pilnīgi stulbi un iet uz vecrīgu, vai arī.. vai arī man vienkārši pietrūkst manas māsas.

iegūglēju dažus savus kursabiedrus un biju šokā. ne jau par to, kas viņi ir, bet cik es esmu aprobežota kaza, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, tik ļoti momentā maina manu priekšstatu par viņiem. un es jau zināju, ka man ir tendence cilvēkus dalīt kategorijās un būrīšos, karināt viņiem klāt birkas un visādā ziņā klasificēt. pēc izskata, apģērba, runas veida, ķermeņa valodas. līdz šim mēs visi vairāk vai mazāk bijām vienādi. tagad es esmu visus iegūglētos konkrēti sabāzusi pa burciņām, piekarinājusi birkas un aizkorķējusi.

lieki teikt, ka es nepavisam nepazīstu cilvēkus, jo lielākoties manas pirms gūglēšanas sarindotās burciņas sašķīda gabalu gabalos.

es vēl esmu arī briesmīga fantazētāja, jo tikai ieraugot cilvēku, man par viņu galvā jau ir stāsts. bambaram, viss sašķīst.

bet cik interesanti tomēr ir cilvēki.