ludza - January 21st, 2008

mana galva draud uzsprāgt. reibst un taisās uzsprāgt. tā it kā kāds būtu atgriezis spiediena sūkni līdz galam vaļā. nevaru padomāt.

zems cukurs atkal vai kas? zb jau.

es nesen iegāju draugu sadaļā TOP. kaut kā nebiju agrāk piečekojusi. nesaprotu, kā cilvēku profili var tikt skatīti desmitiem, simtiem reižu dienā. tas man nelika mieru. es pati piederu pie tiem nepopulārajiem - statistika (5) man jau ir daudz. bet tad es šodien izdarīju interesantu eksperimentu un būtībā ar 99% pārliecību varu teikt, ka ziņārības mocīti ir vismaz 80% draugu iedzīvotāju - viņi skatās atpakaļ. tad moš lielās statistikas rodas no tā, ka populārākie draugotāji ir arī tie aktīvākie uz citu profilu skatīšanos? un ziņkārīgie latvieši nespēj turēties pretī un skatās atpakaļ.

vispār šito profilu skatīšanos nesaprotu. ir kāds cilvēks, kas manu profilu skatās katru dienu. reizēm divreiz dienā. manā profilā nav nekā interesanta. pat galerijas ir draugu draugiem neredzamas. apsveru iespēju aizsūtīt viņam vēstuli, lai taču nabags beidzot noseivo manu bildi un miers.

vispār jau es neesmu labāka. es arī pasūtu statistiku. kādā senā sarunā ar misteru libertu uzzināju, ka vismaz 80% lietotāju abonē šo pakalpojumu. dikti ziņkārīgi mēs esam. gribās ielūrēt citu dzīvēs, vai?

jo vairāk cilvēku ienāk mūsu ģimenē, jo vientuļāka es jūtos. viņa ir stāvoklī. es atkal to uzzinu gandrīz pirmā. un atkal nedrīkstu nevienam teikt. cik vēl krustbērnus man uzkraus, pirms es pati kļūšu par māti? pirms es pateikšu - da pietiek, nevajag mani žēlot ar kaut kādiem krustbērniem!! pirms es aizlaidīšos no šīs valsts. pirms... jā, man patīk pēdējais variants.

tas kļūst dīvaini. es iekūņojos. visi man apkārt ir pa pāriem. es esmu kaut kādā pāru realitātē, kurā man nez kāpēc nav vietas. man liekas, ka brīvi cilvēki pasaulē neeksistē. vismaz ne manā pasaulē. un es sāku izvairīties no saviem draugiem. kuri arī ir pa pāriem. viņi kļūst garlaicīgi man, un es kļūstu garlaicīga viņiem. un es arī nespēju klausīties savu draudzeņu vāvuļošanā par saviem vīriešiem, pat ja man ir izdevies viņas izvilkt no mājas bez viņiem.

tas, goda vārds, ir pārāk nežēlīgi. es tajā pašā laikā sēžu uz savām zālēm un nespēju piespiest sevi iesaistīties vēl kādās attiecībās.

man ir bail, ka es šādā stāvoklī varētu nodzīvot daudz, daudz gadus. es ik pa brīdim ieminos, ka gribu braukt prom. reizēm tas nejauši izskan skaļi. un dīvainākais tas, ka neviens, neviens nesaka "paliec". ka tas ir tas, ko man tik ļoti vajadzētu. viens vienīgs "paliec". lai kāds mani kaut kur gaida. bet visi tikai - bet kāpēc tu nebrauc kaut kur projām? tā, it kā mani padzītu.

es esmu mīlestības diedelētāja. es zinu. man vienkārši nav neviena ko mīlēt. būtībā es pāris mēnešos varētu piebeigt visu to nedaudzo, kas mani šeit saista, iekrāt drusku kapeikas un tīties nafig. varbūt beidzot jāsāk skatīties realitātei acīs un jāpieņem, ka tāda es esmu/būšu - vientuļniece?

es vienmēr esmu dzīvojusi pārliecībā, ka katram cilvēkam šeit ir kāda misija, dzīves uzdevums, tā teikt. jei bogu, man liekas, ka es visu savu dzīvi esmu tikai atvairījusi belzienus un spērienus, mēģinājusi iedraudzēties ar pasauli, kurai patiesībā es vienkārši neesmu derīga. patiesībā es esmu feils pēc visiem parametriem. es esmu izfeilojusi dzīvi. vāks, tas pat ir smieklīgi.