par vientulību
Jan. 21st, 2008 | 06:45 pm
From:: ludza
jo vairāk cilvēku ienāk mūsu ģimenē, jo vientuļāka es jūtos. viņa ir stāvoklī. es atkal to uzzinu gandrīz pirmā. un atkal nedrīkstu nevienam teikt. cik vēl krustbērnus man uzkraus, pirms es pati kļūšu par māti? pirms es pateikšu - da pietiek, nevajag mani žēlot ar kaut kādiem krustbērniem!! pirms es aizlaidīšos no šīs valsts. pirms... jā, man patīk pēdējais variants.
tas kļūst dīvaini. es iekūņojos. visi man apkārt ir pa pāriem. es esmu kaut kādā pāru realitātē, kurā man nez kāpēc nav vietas. man liekas, ka brīvi cilvēki pasaulē neeksistē. vismaz ne manā pasaulē. un es sāku izvairīties no saviem draugiem. kuri arī ir pa pāriem. viņi kļūst garlaicīgi man, un es kļūstu garlaicīga viņiem. un es arī nespēju klausīties savu draudzeņu vāvuļošanā par saviem vīriešiem, pat ja man ir izdevies viņas izvilkt no mājas bez viņiem.
tas, goda vārds, ir pārāk nežēlīgi. es tajā pašā laikā sēžu uz savām zālēm un nespēju piespiest sevi iesaistīties vēl kādās attiecībās.
man ir bail, ka es šādā stāvoklī varētu nodzīvot daudz, daudz gadus. es ik pa brīdim ieminos, ka gribu braukt prom. reizēm tas nejauši izskan skaļi. un dīvainākais tas, ka neviens, neviens nesaka "paliec". ka tas ir tas, ko man tik ļoti vajadzētu. viens vienīgs "paliec". lai kāds mani kaut kur gaida. bet visi tikai - bet kāpēc tu nebrauc kaut kur projām? tā, it kā mani padzītu.
es esmu mīlestības diedelētāja. es zinu. man vienkārši nav neviena ko mīlēt. būtībā es pāris mēnešos varētu piebeigt visu to nedaudzo, kas mani šeit saista, iekrāt drusku kapeikas un tīties nafig. varbūt beidzot jāsāk skatīties realitātei acīs un jāpieņem, ka tāda es esmu/būšu - vientuļniece?
es vienmēr esmu dzīvojusi pārliecībā, ka katram cilvēkam šeit ir kāda misija, dzīves uzdevums, tā teikt. jei bogu, man liekas, ka es visu savu dzīvi esmu tikai atvairījusi belzienus un spērienus, mēģinājusi iedraudzēties ar pasauli, kurai patiesībā es vienkārši neesmu derīga. patiesībā es esmu feils pēc visiem parametriem. es esmu izfeilojusi dzīvi. vāks, tas pat ir smieklīgi.
tas kļūst dīvaini. es iekūņojos. visi man apkārt ir pa pāriem. es esmu kaut kādā pāru realitātē, kurā man nez kāpēc nav vietas. man liekas, ka brīvi cilvēki pasaulē neeksistē. vismaz ne manā pasaulē. un es sāku izvairīties no saviem draugiem. kuri arī ir pa pāriem. viņi kļūst garlaicīgi man, un es kļūstu garlaicīga viņiem. un es arī nespēju klausīties savu draudzeņu vāvuļošanā par saviem vīriešiem, pat ja man ir izdevies viņas izvilkt no mājas bez viņiem.
tas, goda vārds, ir pārāk nežēlīgi. es tajā pašā laikā sēžu uz savām zālēm un nespēju piespiest sevi iesaistīties vēl kādās attiecībās.
man ir bail, ka es šādā stāvoklī varētu nodzīvot daudz, daudz gadus. es ik pa brīdim ieminos, ka gribu braukt prom. reizēm tas nejauši izskan skaļi. un dīvainākais tas, ka neviens, neviens nesaka "paliec". ka tas ir tas, ko man tik ļoti vajadzētu. viens vienīgs "paliec". lai kāds mani kaut kur gaida. bet visi tikai - bet kāpēc tu nebrauc kaut kur projām? tā, it kā mani padzītu.
es esmu mīlestības diedelētāja. es zinu. man vienkārši nav neviena ko mīlēt. būtībā es pāris mēnešos varētu piebeigt visu to nedaudzo, kas mani šeit saista, iekrāt drusku kapeikas un tīties nafig. varbūt beidzot jāsāk skatīties realitātei acīs un jāpieņem, ka tāda es esmu/būšu - vientuļniece?
es vienmēr esmu dzīvojusi pārliecībā, ka katram cilvēkam šeit ir kāda misija, dzīves uzdevums, tā teikt. jei bogu, man liekas, ka es visu savu dzīvi esmu tikai atvairījusi belzienus un spērienus, mēģinājusi iedraudzēties ar pasauli, kurai patiesībā es vienkārši neesmu derīga. patiesībā es esmu feils pēc visiem parametriem. es esmu izfeilojusi dzīvi. vāks, tas pat ir smieklīgi.