ludza - someone said you wanna be grateful

atgriežoties pie pozitīvās domāšanas. es esmu nenormāli laimīga par to, ka visi mani mīļie cilvēki ir tik fucking laimīgi ar savām otrajām pusēm un sīkajiem. es esmu tik nenormāli laimīga būt visiem sīkajiem par krustmāti, ka esmu vienīgā man pazīstamā meitene (arī vientuļā, btw), kurai ir tik daudz krustbērnu. es esmu tik nenormāli laimīga par to, ka mani draugi iedalās divās kategorijās: 1) tie, kas laimīgi kopā ar savu otro pusi (un kurš laimīgi iemīlējies gan iekēro par kaut kādu neirotisku draudzeni?) 2) tie, uzsveru, vīrieši, kas ir mani draugi tāpēc, ka viņiem es patīku ne tikai kā draugs (te tev nu bija "draudzība starp vīrieti un sievieti var pastāvēt"). es esmu tik nenormāli laimīga, ka man ir darbs, kur man labi maksā(s), bet kur man ir sasodīti garlaicīgi. es esmu tik nenormāli laimīga, ka atnākot mājās mani neviens tur nesagaida. es esmu tik nenormāli laimīga, ka 5dienas vakarus (un nemaz nerunājot par 6dienām un 7dienām!!!) man jāpavada vienai, jo nav ar ko tos pavadīt. es esmu tik nenormāli laimīga par to, ka, pat ja izdodas izvilkt savus iesīkstējušos pārīšdraugus no mājām, viņi izklaides saprot ar aizmigšanu pie vakariņu galda, kad vēl 2 km līdz vecrīgai. es esmu tik nenormāli laimīga par to, ka varu objektīvi uzklausīt savu draugu sūdzēšanos par viņu otrajām pusēm. es esmu tik nenormāli laimīga par to, ka man ir problēmas ar nerviem un ka pēc sava pēdējā vīrieša man ir fobija no vīriešiem, nemaz nerunājot par attiecībām. es esmu tik nenormāli laimīga, ka varu pārstāvēt feminisma intereses un beidzot prezentēt sevi kā modeli rakstam Cosmo "cik labi būt vienai". es esmu tik nenormāli laimīga, ka braukšu nākamgad projām mācīties, nevis tāpēc, ka man to gribētos, bet tāpēc, ka ļoti negribas palikt šeit.

es esmu tik nenormāli laimīga, ka vienkārši varētu pārsprāgt no laimes.

ak, sabiedriskā, smukā "es-nesaprotu-kāpēc-tev-nav-drauga"

labi, man ir mēnešreizes un varbūt es visu uztveru mazliet saasināti.