ludza -

apbraukāju teritoriju šodien, tā teikt. aizbraucu līdz pilsētai ar man atstāto busu. sit mani nost, sajūta kā toreiz, kad maza kāpu mammas augstpapēdenēs. krēsls uz priekšu nebīdās, līdz stūrei aizsniedzos tikai tad, ja mugura nepieskaras atzveltnei. mazam cilvēkam būt nav forši. vēl jo neforšāk ir būt mazam cilvēkam lielā mašīnā. pēc tam gribēju apstaigāt vietējo teritoriju, jo starp kokiem rēgojās smuks dīķis, bet, lai uz turieni tiktu, jāiet garām govīm. bet man no viņām bail, tāpēc no teritorijas apskates nekas nesanāca.

vajadzētu taisīt pusdienas un sākt rakstīt to nolādēto magistra darbu. bet cilvēks jau pēc dabas ir slinks un kas gan es esmu, lai pretotos cilvēka dabai? kamēr dedlains nedos pa sirdsapziņu, nepakustināšu ne pirkstiņu.

konta stāvoklis - skērī. vēl varu izvilkt kādu nedēļu.

4dien bēres - man tomēr pirmoreiz būs jāskatās uz mirušu cilvēku. līdz šim es vienmēr izvairījos iet kaplicā, bet pēc tam jau zārka vārks bija ciet. bet šoreiz nekā. vectētiņš mans. skērī.