Friends

Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.

Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame.

Zinātnieki apgalvo, ka visas garšas, izņemot saldumu, ir iegūtas. T.i. dabiski var garšot tikai saldumi, viss pārējais iegaršojas ar laiku. Izskrēju cauri 2024. gada 50 labākajiem albumiem viena cilvēka ieskatos, un viss šķiet tik jocīgi. Es intelektuāli saprotu ideju, ka muzikālie horizonti jābīda uz priekšu, un tur apakšā ir visādi interesanti stāsti, bet... nu jā, es laikam labāk skatos filmas šinī savā dzīves posmā. Mūsdienu hip-hops vispār man ir mistērija. Varbūt tas, ka tas nekad nav bijis man kaut kā īpaši mīļš žanrs, nav devis iespēju izsekot evolūcijai no tā, kas tas bija, līdz tam, kas ir tagad. Šad un tad es mēģinu noskatīties kādu performanci SNL, bet tas man rada vairāk jautājumus, kā sniedz atbildes.

Atgriežotues pie garšām, varbūt es vienkārši esmu pazaudējis mūzikas garšu, jo es neklausos neko nopietnu? Nekas neplēš, nekas nelauž, nekas nesmeldz, nekas negrauž, un viss ko gibās, ir šūpot gurnus pie plīts, šupot gurnus ejot pa ielu. Bet ir liela vēlme atrast tās dziesmas, kurās ir stāsts, ne tikai bīts.

Es negribu ielauzties citiem cibiņiem mīļos žanros, bet, god damn: "Rīgas Svētā Pētera baznīcā atrastas 17. gadsimta liecības."

Tātad viņš bija?

Achievement unlocked - nespēt aizmigt, jo abiem viss ir tik smieklīgi, ka nevar beigt smieties. Ne par ko konkrēti, bet vienkārši tāpat, jo dzīve ir tik smieklīga.

Mazliet uzjautrina LSM raksts par "latvisko ziemsssvētku" meklējumiem ārzemēs, sākot jau ar svētku "dziļāko būtību".

Es gan galvenokārt ielasu, ka "dziļākā būtība" ir egle, sniegs, kāposti un pīrāgi. Jo man šķiet, ka ja dziļākā būtība ir Jēzus piedzimšana vai saulgrieži, pasaules ģeogrāfijai tur diži nevajadzētu traucēt. Savukārt ja būtība ir latvisko tradīciju kopšana latviskā vidē, tad man drusku nav skaidra izvēle par atrašanos citā pasaules malā, kurā nez kādēļ ir cita kultūras vide.

Kas attiecas uz stāstiem par opīti, kas spēlēja klavieres, vai tanti, kas štovēja trusi ar kāpostiem, vai vēl sazin kādas individuālas svētku tradīcijas, tad tā man šķiet īstā svētku būtība - šī vēlme kopt un actecēries sentimentālas lietas. Bet tādu stāstu netrūks katrā ģimenē tepat Latvijā.

Es nezinu, vai tie ekskluzīvi ir mani algoritmi, bet kādas divas trešdaļas Instagram reklāmas satura man ir visādi pašapmācības kursi, praskes vai "jaunākajos pētījumos balstīti risinājumi". Es pat labprāt gribētu, lai daļa no tā būtu joni tvaicēšana, vai sveces ar Gvinetas Paltrovas vagīnas aromātu, jo es principā labprāt iemācītos kaut ko jaunu, neiegūstot akurāt akadēmiska līmeņa zināšanas, bet es tiešām neticu, ka cilvēce ir pavirzījusies tik tālu, ka ir atbrīvojusies no māņticības, vai neturpina savas dzīves anxiety aizstāt ar ezotēriku. No otras puses, varbūt tas ir daļa no cilvēciskās pieredzes, pamēģināt vairākas lietas, secināt, ka lielākā daļa šo lietu ir tukšs konfektes papīrīts, bet kaut kā drusku žēl sava laika un līdzekļu. Bet es tiešām ticu, ka ir iespējams bezgalīgi uzlabot savu dzīvi, iemācoties darīt lietas labāk, man ir tikai bažas par to, ka katrs, kas iemācījies pareizi elpot, jau metas vērt vaļā jogas centru.

Mēģināšu atcerēties labos piemērus - Fox Bakery, Čau!, gan jau kāds no brūžiem. Kaut kā pārsvarā nāk prātā lietas saistībā ar ēdienu vai dzērieniem, varbūt daži amatnieki. Bet tas viss tik pat labi var būt kategorijā, kur cilvēks fokusējas uz vienu lietu, kas viņam palīdz nedomāt par neveiskmēm citās dzīves jomās, bet mani vairāk interesē kvalitatīvi uzlabojumi visās dzīves jomās, pat ja profesionāli ir jāfokusējas uz vienu lietu. Citādi sanāks kā tai terapeitei no "Sex Education".

Lai gan ciemiņu skaits dzimšanas dienā bija bija kaut kur ap komfortablu limitu, noteikti bija vēl cilvēki, kurus es būtu gribējis aicināt. Skaidrs, ka šis arī nebija pasākums, kurā ar katru kvalitatīvi pavadīt laiku, bet vairāk atzīmēt dienu un sanākt kopā. Bet tas bija arī indikators tam, ka tu vari droši dalīties ar saviem draugiem, un tev pretī tiks dota iespēja iegūt otra cilvēka draugus sev. Šis laikam bija pirmais pasākums, uz kuru bija atnākuši cilvēki no kādām četrām kompānijām, kuras citā laikā īsti nepārklājas, vai arī saskaras ļoti reti.

Par ziņām runājot.

"Could psychedelic drugs improve the mental health of autistic people?" www.science.org/content/arti... Next up we need to know whether autistic drugs work for psychedelic people."

Man patīk termins "psychedelic people".

Šajā filozofijas pilnajā rītā ikdienas jautājumus ģenerējošā aplikācija pajautāja, vai man šķiet, ka zināšanām ir "intrinsic value" (jā, sure, "patiesā" vērtība), vai tikai tad, ja tām ir praktisks pielietojums. Neatkarīgi no tā, ko es atbildēju uz šo kinda bināri uzstādīto jautājumu, man patīk doma par to, ka pašai filozofijai ir praktisks pielietojums. Ne tik praktisks, kā āmuram ar naglu, bet tā, piemēram, spēj sniegt atbildes par to, kā interaktot ar to pašu āmuru un naglu dažādās dzīves situācijās. Es, protams, par to neko daudz nezinu, bet man patīk tas, ka starp vairākām hipotētiskām elektroniskām grāmatām būs iemesls izlasīt vienu fiziski nodrukātu, nevis aizpildīt šo nišu ar aktuālajām ziņām.

Var jau būt, ka es pārāk nonivilēju trīszvaigžņu ordeņa vērtību, bet mēs vienu tādu varētu piešķirt cilvēkam, kas ir izdomājis apzīmējumu "Latvijas Nokia". Vēl, protams, var būt tā, ka šis apzīmējums nav tik izplatīts, kā man šķiet.

Lai vai kā, bet ir diezgan neiespējami lasīt Latvijas medijus, un regulāri neuzrauties uz runām par "uzrāvienu". Mēs visu laiku gaidām uzrāvienu, intervējam cilvēkus, kas ir piedzīvojuši uzrāvienu, vai kuriem ir viedoklis par to, kā iegūt uzrāvienu. Tagad "kaut kas, kaut kas", prezidenta administrācija un likmes uz mākslīgo intelektu, kas mums dos uzrāvienu. No vienas puses saprotu, ka pasaule ir mainīga, un ir svarīgi nepalaist garām iespējas uzlabot savas dzīves, bet man ir bažas par to, vai tur apakšā nav kaut kāda nepareiza mentalitāte. Viens piemērs varētu būt spektrā kaut kur starp crypto bros, kas gaida savu asetu "uzrāvienu", bet mazāk glamūrīgā versijā tas var būt nabags, kas visu laiku cer uz to, ka viņam izdosies uzvarēt loterijā, un tas mainīs visu viņa dzīvi, un varbūt pat personību. Ja mēs par savu kolektīvo "es" nedomājam tik avantūriskās līnijās, tad vēl visas šīs runas par uzrāviena gaidīšana atgādina cilvēku, kurš diezgan pavirši apmeklē treniņus, bet visu laiku cer, ka tūlīt viņam būs kvalitatīvs lēciens viņa sniegumā, lai gan patiesībā tas granīts ir jāgrauž pa mazam gabaliņam, bet sistemātiski, un par visādiem maģiskiem dopingiem jāsāk domāt tad, kad tu esi atsities pret savas performances griestiem, un tev ir jānovērš stagnēšana.

All that said, man patiesībā nav ne jausmas, kā mums ir ar tiem uzrāvieniem. Latvija sev vairs nav nabadzīga valsts spriežot pēc patēriņa cenām, bet kaut kā dzīvojam. Tai pat laikā es zinu par apkārt esošo nabadzību, bet es arī sevi nepieskaitu pie turīgiem cilvēkiem. Jau atkal, varētu būt tā, ka liela daļa no tiem, kurus es uzskatu par turīgiem, vienkārši prioritizē citas lietas, un es redzu tikai izkārtni. Mana izkārtne, protams, liecina, ka es esmu vienkāršs zēns, kas nedzer konjakus, un džinsus pērk uz atlaidēm. Bet izkārtne vai ne, man arvien vairāk šķiet, ka mums aktīvāk būtu jāsāk domāt par nevienlīdzības izlīdzināšanu. Un ja mēs tiešām sagaidīsim to daudzināto izrāvienu, tad nu noteikti tā augļi būtu jāsāk pārdalīt proporcionāli, jo tā plaisa sāks izskatīties ļoti uzkrītoši.

Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses.

Mums, protams, visas problēmas ir īstas, un nevienam no malas neizskatās smieklīgas. Nav tā, ka mums par katru sadārdzinātu projektu ir kāds reāls sods, bet šādu tādu kriminālatbildību var arī noraut. Turpretī šai jaukajai rotaļai ir bezgalīgs potenciāls - izdomājam problēmu, pārliecinam cilvēkus par tās nopietnību, un tad varam aktīvi imitēt darbību. Vēl labāk ir tas, ka šādas problēmas ir ļoti viegli risināt, jo rezultātu izmērīt nav iespējams, un tad var nākt klajā ar izdarīto darbu sarakstu. Un stulbas lietas jau notiek tikai Krievijā, jo mūsu ielu pārsaukšanas un pieminekļu demontāžas ir pavisam kas cits. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka arī Krievijā kaut kādi margināļi skatās uz Krievijā notiekošo, un domā - kas par absurdu? Tikmēr vairums visdrīzāk arī reāli atbalsta šo cīņu pret rietumu provokācijām.

Nez, cik daudz mums ir aklo punktu uz šādām lietām?