| 2:12a |
3/5
Kaut kur uz pavasara takas mētājās tas mans es. Tikai pieejot tuvāk sapratu, ka vairs negribu saukt par savu.
Atlaisties un aizlidot. Nekad vairs neļauties saulauzt. Bet vai tad var aizmukt pašai no sevis?
Bet ko tur. Saņēmusies un dažbrīd tiešām priecīga! Es tiešām tveru tos mirkļus un novērtēju. Nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz atkal aizklīdīšu tik tālu un spēšu atgriezties. Gribu aiziet uz parku. Bez dūmiem. Bez domām. Aiziet uz pavasari. |
| 6:40p |
Šī pasaule ļoti viegli var savaldzināt cilvēku. Tā ir ļoti, ļoti skaista.
Mišels Feibers. Svešā ādā/ Under the skin
Šī tāda ļoti domājamā, pārdomājamā lasāmviela. Liekas tik vienkārši un ar nelielu fantastikas drusciņu un tomēr visam apakšā izcili parādīta tā sajūta - cilvēks pasaules galvenais iemītnieks. Kas ir tikpat absurda, cik liekas absurds šis stāsts.
Neliels grūdiens veģetārismam arī.
Bet visam vienmēr pāri ir jūtas, jūtas vienam pret otru, pret to, cik brīnumskaista ir pasaule. Dabas brīnumi, jūra, kurai neredz malu, mazie sniega kristāli, kas maigi nolaižas un paliek tepat.. lietus.
Līdzcietība un apziņa, ka viss varētu būt citādi.
Mazi izvilkumi no konteksta, kas aizķērās.
**Izplatījums, šķiet, nemaz nemanīja, ka te viss ir aplam.
**Atkal klusumā sāka virpuļot neredzamas molekulas.
**Ikviens iecerētais plāns solīja kaut ko patīkamu un arī biedēja ar varbutējām sekām. Taču Iselija bija jau nogurusi, uzsverot un salīdzinot nākotnes dažādās ieceres un pārāk daudz domājot. |