| Sajūtukopas - atteikšanās / pateikšanās un eklēri |
[Dec. 5th, 2017|12:12 pm] |
Vakarnakt pilnmēness un tā spožā sniega gaisma, brīdī kad mākoņamlas paverās. Tā lūk es kūlos pa gultu līdz kādiem diviem. Saliku sajūtas kastītēs - man sanāca trīs. Viena vislielākā, tāda gareni caurspīdīga, kā no jisk veikala, pa kādiem eiro piecpadsmit, ok varbūt tādu divu kopa - tur salīda viss foršais, kas ir manā dzīvē, visi saulainie cilvēki, plāni, darbības, sajūtas. Tad arī tāda maza kastītē, bet ļoti koncentrēta - tur viņš, zelta vabolītes, neatrisinātie konflikti ar otru mietas ģimenes pusi, rētas un sāpīgi pārmetumi, izmisums, dusmas un vientulība, viss tas neforšais, ko kustināt pa lielam nemaz negribas, bet tas lūk kustina pats sevi.. un tad trešā kaste vidējā izmērā starp pirmo un otro - tur ļaudis ar nedefinējām enerģijām, abstraktas domas un neizprotami tukšumi nākotnes pieredzē, naudas jautājumi.. Tā nu es mēģināju ieviest kārtību sevī, pilnmēness naktī. Caur tādu meditatīvu sevis vērošanu, spriešanu, ieklausīšanos.
Un vakar pasakaini burvīgu vēl vienu adventes vainagu izveidoju, tādu gaumīgi avangardisku, un ļoti milzīgu. Mammai uz darbu. Un tad divos nogāju lejā, lai pēdējoreiz pamielotu acis uz vainagu. Nolēmu kā pēdējo akcentu, iespraust - savu meža dārgumu - Dzeņa spārna spalvu, kā simbolisku, kārtējo mēģinājumu - palaist viņu vaļā..
Domāju par gaidāmo jauno gadu, svinībām, ka varētu iztraukties ielās un ballēties, un nez kamdēļ šķita, ka varētu attapties viņa gultā.. nezinu paralēlās realitātes. Diez vai tas būtu mana laimīgā jaunā gada dzīves vēstnesis.. bet varbūt..
Lai nu kā, šodien aiz loga pasaka, iešu uz mežu, celsim sniegavīru un morāli briedīšu savam sestdienas izaicinājumam :)
Winterwonderland. Un mazliet aust atmiņu sajūta no divtūkstoš ceturtā gada ziemas. Tā jauni augošā stabilitātes sajūta sevī un nojauta, ka gaidāms kaut kas neparedzams un ļoti foršs.. |
|
|
