| Dūmakas tītas pēcpusdienās tik un tā - spīd! |
[Dec. 22nd, 2016|02:36 pm] |
Tā ir spilgta gaisma, kas no krūtīm laužas - jūtot Tevi, tas ir spēks, tā ir dvēseles prieka dziesma. Gudri ļaudis saka, ka iznākumu iespējas ir tik daudz, ka pat prātot nav vērts, vien baudīt un tvert, ko Dievs ir šobrīd ir lēmis, kādu jūtu kokteili manī lējis. Un arī šis pāries, kā pāriet šeit viss, metamorfozējas draudzībā, vai klusā čukstā rudens pēcpusdienā, kad mums būs vairāk par sešdesmit. Varbūt mēs smiesimies par laika upi, pieglauzdami viens otram savas sirmās galvas, varbūt mēs nebūsim runājuši desmitgades, varbūt mūsu sirdis būs savītas tādā spēkā, ka elposim vienā ritmā, varbūt varbūt varbūt.. neviens nespēj teikt un lemt, pat visviedākie prāti šīs mistērijas priekšā ir bezspēcīgi paredzēt. Attīstības scenāriju zirnekļutīkls ir cilvēka prātam netverams, vien sirds kā padzīvojis ceļinieks, kas jau simtiem reižu šīs takas gājis - zin, visu zin, ka mīlēt var jebkuru un ikvienu šeit, nešķirojot, ka robežas pastāv vien galvā un vispārpieņemtajās dogmās, bet mīlestība - īsta, patiesa, spēcīga mīlestība ir vienādojama ar brīvību, pāri laika un telpas ierobežojumiem , mūriem un sienām, tā slīd, tā vienkārši slīd un reizēm aizķeras te pie viena, te pie otra, ilgāku, vai ne tik ilgu laika sprīdi, un kā gan es varu gribēt likt Tevi rāmjos, jebkādā kastē - kā gan es varu Tavu neaptveramo būtību zemes blīvajā šaurumā ietvert, kādā reiz lemtā bezjēdzīgā paražā, kas dotu man drošības ilūziju, par jebkādu cilvēcisku emociju paredzamību.. kā es varu gribēt satvert Tavu garu, vien šaurā miesas cietumā, kur mīlēt drīkstēsi vien mani.. kā gan, lai es Dievišķu spēku laužu un ietērpju sīkā marionetē, kas dejos baiļu un sāpju dejā.. nē šis spēks nav notverams un piejaucējams, šis spēks vien paša brīvprātības vadīts rod sev ceļu, un tikai tā - Tu krāšņais pļavas taureni, nāksi no mana zieda nodzerties, vien tad, kad es kā trekna puķe - liegā pusnakts vējā maigi līgodamās pulsēšu Dieva ritmā, vien tad.. iemiesojot mūsu mazajos zemes ķermeņos, to nezināmo, bezgalīgo spēku, kas esam mēs īstenie - mums vienkopus saplūst būs - Dieva dots..
Un tagad jaudā augt ik dienas lemts man, ievīt sen seno Dieviešu gudrības un spēku, vecvecmāšu garus - ietērpt vienā ķermenī, vienā būtībā, lai gaisma atdzimtu, tik spilgtā un karstā, ka ikvienu sirdi uz zemeslodes vaļā vērtu.. atdoties, vienkārši atdoties.. un plaukt caur Tevi, ar Tevi un Tevī! |
|
|