| Septiņas serenādes un cukura atkarība |
[Apr. 19th, 2017|11:01 am] |
Kļūt par saimnieku savā miesā, man traucē rafinēts cukurs, un tagad publika saviļņojums pārtop kritiskos gārdzienos. Cukurs? Vai tiešām šī dzīves bauda spēj raisīt kādas nepatīkamas sajūtas, tas taču ir visur, no tā nevar izvairīties, un tas ir muļķīgi censties to nepatērēt, smej bulku tante vietējā konditorejā. Bet pietiek vien mazliet ienirt dziļāk rafinēta cukura raisītos procesos miesā, kā ātri vien top skaidrs, ka cukurs veic to pašu darbiņu smadzenēs ko smagās narkotikas.
Divas reizes esmu bijusi vairāk kā pusgadu ilgos apzinātības posmos, kad atteicos no rafinētā cukura. Visgrūtāk ir pirmās divas/trīs nedēļas. Un ja kāds trešajā dienā ieliek rokās kaut nelielu''nekaitīgās'' bioekošmeko melnās šokolādītes tāfelīti, pēc dažām dienām nāksies sevi pieķert atkal stampājot iekšā šokolādes desas lunķi un svētku klinģeri, izēst visus tēva serenādēs krājumus un smērēties brāļā draudzenes kūkā. Katram ir savas atkarības, viens nespēj samenedžēt sevi bez naktīm ilūziju radītajā spēļu pasaulē, cits pazaudē saprātu marihuānas dūmos, vai bezcerīgās pieķeršanās epopejās - pretējam dzimumam, kāds nekontrolēti stampa sevī visu, kur ir baltais draugs cukurs, un ja komplektā nāk arī cits baltais pulverītis - milti. Tad ardievu veselais saprāt un sveiks candidas jūgs! Neracionāli lēmumi, apdullusi galva un garastāvokļa svārstības!
Pēdējo reiz es salūzu janvārī, kad priekšnieces dzimšanas dienā tika piedāvātas divi šokolādes kūku paveidi, ir pagājuši trīs mēneši un esmu pieņēmusies svarā par 5kg, kas ir vien redzamā daļa, sekām, ko šis lēmums izraisījis iekšēji.. cilvēka velme ietekmēt pasauli, beidzas vien ar paša miesu un garu. Katrs vieglprātīgs lēmums atstāj sekas nākotnē, katrs lēmums veido paša rītdienu, kur atbildības groži jāņem savās rokas. Ego spārdās un rāda uz apkārtesošajiem un apstākļiem, piesauc netaisnīgo Dieva pirkstu un bērnības traumas, ego apvainojies uzmet lūpu un ietiepjas. Bet kaut kādā mirklī taču ikvienam pienāk pastarā diena, kad pašu lēmumu sekas, liek cilpu ap kaklu, un vienīgais ko spēj ir pakārt savu aizvainoto ego un sākt stūrēt dzīves kuģi, virzienā, kas nav balstīts uz citu priekšstatiem par Tevi, par to kā pieņemts, un kā pienākas. Tā ir dvēseles likumsakarība, ka sākumā ir jāizmēž viss nomācošais, lai atbrīvotu ceļu pie sevis paša, tas ir bioloģisks nosacījums, ka ir jāatbrīvo sava miesa no liekā, lai vietā taptu, kas jauns. Jauns informācijas lādiņš, kas iztriecas caur svaigu šūnu kopu, kas saukta tavā vārdā. Tik daudz iespēju, tik daudz attīstības scenāriju, un lai taptu cēlākais no tiem, ir jāmaina atkal nu jau ierastais izdzīvošanas mehānisms, jāveic izvēle - tēmēt augstāk, virzīties dziļāk. Traukt nost no saviem pleciem kļūdu svaru un pieņemt lēmumus, kas nes atbildību. Kaut tā, kaut tā - spēku skaldīt un kurināt sirds liesmu - nepadoties! |
|
|
