| Cik var rakstīt |
[Apr. 14th, 2017|06:15 pm] |
Saulaini pavēsā pēcpusdienā, baudu atlaišanos gultā, kopā ar krācošu suni.
Kā tad ir ar tiem pašrituāliem, kas nekad nestājas, piemēram -rakstīšana? Es rakstu kopš sevi atceros, un arī šeit cibā - pirms tam izdzēstais, un vēl pirms tam, un arī laikā pirms. Un sadedzinātās taustāmās diednasgrāmatas. It kā tam vajadzētu, kaut kā loģiski atrisināties, bet tā nenotiek.
Domāju par piejūru un Murjāņiem, un to ko nesīs māmiņa nākotne.
Tas arī viss. Nu bet protams, ka nē.
Cibu cabu klab burti un vārdi galvā. Tik daudz ko vajadzētu, bet patiesībā negribas neko citu kā vien mīcīt mālu un gleznot un baltiem porcelāna šķīvjiem, un zināt ka jūra ir tepat. Tā manuprāt ir laime - just jūru līdzās un darīt kaut ko pavisam vienkārši tuvu. Un zināt, ka būs arī vasara ar glāzi minerālūdens ledus un laimcitrona kokteili rokās, kaut kur - kur nav vēl būts, ar tiem ar ko vēl nav būts un pieļaut, ka viss ir iespējams - PILNĪGI VISS, pat uzspēlēt scrable ģimenes lokā uz terases vasaras novakarē, atkaujoties no odiem un sajūtas, par jaunu iemīlēšanos.
Un tad tas klusums, pēc laba, dziļa miega. Tas iekšējās harmonijas mirklis, kad zini mieru. Reizēm ilgāk, reizēm ne.
Es gaidu rītdienu - vafeles un mirkli, kad apdāvināt omi, vakardienas astoņdesmit ar kaut ko dzimšanas dienā. Tā nu ir tagad. Un citu dien būs savādāk, varbūt pat vafelēs ar iebiezināto pienu.. |
|
|
