| Būt ok |
[Apr. 7th, 2017|09:45 am] |
Aprīlis.
Pat aiz divām kapuču kārtām un cepures - vējš pamanās piezagties klāt kreisajai ausij. Nē jūra nav sabangota un vētra nav gaidāma, tikai tā visaptverošā migla un savādais traucējošais vējš, kas pūš tieši kreisajā ausī. Windguru nesolīja lielas brāzmas, kā dienu pirms, tikai varēja brīdināt, par kaitinošo aussurdītājvēju, bet ir jau labi, vismaz neeju pret vēju. Mazliet salst kājas skrienamajās botās, tamdēļ uzvelku - vēl vienu zeķu pāri, kas gan bija pataupīts kā ''maiņas apavi'' meitas sapulcei, bet svarīgāk, tagad, lai kājas ir siltumā. Mugursomā par laimi ir arī cimdi - nopakojos, Rīgas švītiņi manu paskatu nesaprastu, bet kas par to - šeit esmu tikai es, jūra un kilometri, kas krājas zem kājām, un pa retam, kāds pūpolu kolekcionārs.
Tā nu es soļoju, mani sveic jūras gulbji, kaijas, cielavas, kas rušinās pa pūšļu fuku tonāžu liedagā, pa retam kāda ķērcoša vārna. Es baudu, ceturtdienas rītu - Bigauņciemā. Kā jau allaž doties uz vietu, kas zināma, vien kartē - ir aizraujoši un mazliet baisi, mani uztrauc klaiņojoši suņi, patiesībā tas ir vienīgais, kas mani mulsina - suņi, dodoties skrējienos un eksplorācijā, man prātā deg izsaukuma zīme - SUNS, tāpēc apsveru domu iegādāties teleskopiskās nūjas, lai vajadzības gadījumā varētu atgaiņāties.
Gaiss ir svaigs un vēss, ūdens ir dzidrs un iezaļgans. Esmu novērojusi, ka jūras tonis atšķiras Vidzemes virzienā no Daugavas, un virzienā uz Kurzemi. Šeit tas ir blāvi zaļgan zils, vidzemes piekrastē tas ir vairāk brūns. Domāju - jāizveido krāsu palete dažādvietu Baltijas jūras toņos, un domāju par to, kad un kā pieveikšu visu Latvijas piekrasti, un to, ka pēc tam varētu iet gar visu Baltijas jūras perimetru - šī doma silda un kutina pavēderi. Eju. Galvā uz tipisko kouču jautājumu - ko Tev patika darīt bērnībā, es atbildu - iet gar jūru. Vasarās kad devāmies un Mazirbi un Kolku, vecāku atvaļinājumos, es varēju iet ilgi, es biju tā, kas lūdzās vecākiem, aiziet līdz vēl vienam pagriezienam, tāds salīdzinoši nekaitīgs Dullās Daukas sindroms.. domāju, šis būtu lielisks darbs man - iet, vienkārši iet gar jūrām un okeāniem.
Attopos miglā, redzamība nav tālāka par 50 metriem, domāju, par zvejniekiem, par vecajiem, rūdītajiem jūras vilkiem, kas ar kailām rokām, visu cauru gadu reiz no jūras vilka pamatīgus lomus ārā. Kā ir tagad? Vietām redzamas laivas, vai tās ir zvejas laivas? Varbūt.. Varbūt arī es, dzīvēs pirms - biju šāds brangi bārdains jūras vilks.. varbūt.
Eju, redzamība palielinās, te atkal miglas vāli veļas pāri, nolemju iet pa piemežu, lai sasildītu kreiso ausi. Kārkli un pūpoli. Skujas. Domas atdotas jūrai, vairs neseko, nenāk līdz. Ir labi tā, vienatnē būt kopā ar piekrasti, kopā ar iekšām, kas pēc šādiem gājieniem, mazliet kārtīgākas top un tad jau pieņemt vietu un laiku kurā šobrīd esi, nav vairs tik grūti, vai aizvainojoši. Var arī vairs necelt dūri pret debesīm, un nekliegt - kapēc tā?!
Tas jau laikam ir starp svarīgākajiem dzīves atzinumiem, pieņemt mirkli, un to kā ir, lai pieņemtu lēmumu. Ieelpot tagadni, nedusmojoties un nespirinoties pretī tam kā ir. Lai pavisam dabīgi nāk nākamais solis, izaugsme un virzība. It kā migla vien gaida to, ka pieņem, ka tālāko ceļu neredzi, lai tā izklīstu, un atklātu Tev gaidāmo.. tāda nu dzīve, tādas nu atziņas tagadnē. Ir ok, būs ok. |
|
|
